Mišels Velbeks – “Karte un teritorija”

Ilgi domāju kur un kā, lai sāk un tā arī neizdomāju – ar Velbeka “Karti un teritoriju” ir sarežģīti. Var jau būt, ka tas tikai tādēļ, ka esmu topogrāfiskais idiots un nemāku ne kartes, ne teritorijas, tomēr attiecībā uz šo grāmatu es esmu drošs tikai par to, ka man ļoti patika.
Pirms ķeršanās pie grāmatas vienīgie divi vārdi, kas man saistījās ar franču rakstnieku bija “provokācija” un “jēlība”, ko, šķiet, biju izrāvis no kādas sarunas. Runātais, acīmredzot, bija gana interesants, jo kaut kad vēlāk ieraugot Velbeka grāmatas veikalā izlēmu, ka arī man viena vajadzīga.
Galu galā pie tās es tiku visai interesantā veidā – uzvarot Jāņa Rozes grāmatzīmju konkursā. Kā uzvarētājs varēju tikt pie grāmatām divdesmit latu vērtībā un izvēle par labu Velbekam bija nejauša, jo izšķirošo lomu spēlēja grāmatas cena, kas kopā ar divām citām gandrīz precīzi veidoja vajadzīgo summu.
Jāatzīst, ka sākot lasīt biju visai bažīgs, jo vairāki apstākļi vedināja mani domāt, ka šī būs viena no tām izslavēti gudrajām, intelektuāli aizraujošajām un, italikā, interesantajām grāmatām, kas dabā izrādās pilnīgi nelasāmas un nebaudāmas, tomēr es kļūdījos: Velbeka valoda ir raita un patīkama un tembrs man nedaudz atgādināja Vonnegūtu, lai arī Velbeka rakstības stils man patīk daudz labāk.
Romāna galvenais varonis ir mākslinieks Džeds Martēns, kas neatbilst tipiskajam mākslinieka tēlam – Džeds ir savrupnieks bez draugiem un neparasti mērķtiecīgs un apņēmīgs, lai arī visas dzīves laikā viņš rada tikai trīs mākslas projektus, katru ar ģeniāliem panākumiem citā žanrā (foto, glezniecība, video).
Gandrīz viss romāna sižets seko Džeda dzīvei no augstskolas gadiem līdz pat nāvei (nedaudz pirms mūsdienām līdz pāris desmiti gadu pēc mūsdienām, lai arī precīzi gadi nav norādīti) un, lai arī lasītājs ir kopā ar Džedu visos tā svarīgākajos dzīves brīžos, nerodas sajūta, ka rakstnieks pielaiž lasītāju tēlam klāt pilnībā, jo netop skaidras daudzas būtiskas detaļas, piemēram, Džeda, mākslas, viņa darbu un nedaudzo apkārtējo cilvēku attiecības. Rodas iespaids par Džedu kā bezemociju tēlu, tā vietā Velbeks ir atvēlējis gana daudz vietas cilvēka dzīves gājuma, tirgus ekonomikas un darba apcerei. Lai arī tās ir tēmas, kas mani nereti garlaiko, grāmatā tās apspēlētas gana graciozi un raupji reizē, lai nekļūtu apnicīgi.
Tagad par lietām, kas mani mulsina: sižets ir vienmērīgi plūstošs un bez nekādas intrigas, tas pavisam noteikti nav baiss un pavisam noteikti – ne krimiķa žanrā, kā ir apgalvots grāmatas anotācijā. Vienīgā slepkavība notiek grāmatas pēdējā trešdaļā un, lai arī šeit parādās policija, jebkurš, kurš lasījis vai skatījies vismaz vienu krimiķi piekritīs, ka no tā te nav ne smakas. Otrkārt jau pati policija – pēdējā trešdaļā rakstnieks man nesaprotamu iemeslu dēļ pēkšņi pievēršas izmeklētāja dzīvesstāstam un ikdienai, Martēnam krietnu brīdi vispār pazūdot no lasītāja redzes lauka. Šī ir tā daļa, kas mani grāmatā mulsināja visvairāk, jo visu laiku nepameta sajūta, ka šādai rīcībai jābūt kādas konceptuālas idejas sastāvdaļai. Tāda pati sajūta nepameta arī par grāmatu kopumā: jābūt taču kādai domai, ko autors ar grāmatu cenšas pateikt, jo romāns ir apcerīgs, bez spraiga sižeta, tomēr šo domu man neizdevās noķert un palika krietna neabeigtības sajūta un liels “nu un?” jautājums. Šī iemesla dēļ grāmatu gribētos vēl kādreiz pārlasīt.
Lai arī mulsinošu detaļu bija gana daudz, man ārkārtīgi patika Velbeka valoda (grāmatā tomēr bija krietni daudz drukas kļūdu) un labprāt izlasītu vēl citas viņa grāmatas, lai redzētu vai sižets būvēts līdzīgi un tiktu vaļā no “nu un?” sajūtas. Interesanti sīkumi ir fakts, ka Velbeks par romāna varoni (un slepkavības upuri (jo tas tiek spoilerots pat grāmatas anotācijā)) padarījis pats sevi (un nav baidījies par sevi ironizēt) un vēl vienu franču rakstnieku – Frederiku Beigbederu.

[..] šeit ir pagājuši viņa dzīves pirmie gadi, pat viņa pirmie mēneši, un likās, ka pār viņu klusām noslēdzas kaut kādi laika slāņi; viņš nodomāja, ka ir vēl jauns un ka vēl nav nodzīvojis ne pirmo sava sabrukuma pusi.

Cilvēku piemeklē vispārējs fizisks sabrukums, proti, pienāk vecums, bet balss un skatiens paliek, neapgāžami apliecinot takstura, tieksmju un vēlmju saglabāšanos, visu to, kas veido cilvēka personību

.8/10

p.s. – apdomājos savu “nu un?” sajūtu secināju, ka tas tādēļ, ka grāmatā nebija nekādu sižeta saasinājumu un dramatisku notikumu, bet beigās tā vienkārši ļoti klusiņām izdzisa, nepiedzīvojusi kulmināciju.

Nejaušā vakance

Brīdi, kad tikšu pie “Nejaušās vakances” gaidīju ar nepacietību – esmu viens no tiem, kas ar Poteru ne tikai uzauga, bet vienpadsmit gadu vecumā pilnā nopietnībā gaidīja vēstuli no Cūkkārpas un atsevišķus dialogus grāmatā spēj citēt no galvas. Man nepatīk, ka manā klātbūtnē par Roulingu vai Poteru runā ko sliktu, tāpēc mans viedoklis par grāmatu nebūs ne objektīvs, ne oriģināls (cik nu tas vispār spēj būt oriģināls bloga ierakstu rakstot tādu sprīdi pēc grāmatas iznākšanas gan angliski, gan latviski).
Lai izprastu vidi, kur risinās romāna darbība, iedomājieties Dērsliju mitekli Dzīvžogu ielā 4, paplašinātu līdz ciema izmēriem – tā ir Pegforda vai Pegforda, kādu to grib redzēt vairums tās iedzīvotāju: mietpilsoniska, idilliska un absolūti garlaicīga. Turpat blakus Pegfordai, vai, pareizāk sakot, Pegfordā iekšā atrodas Fīldsa – tuvējās pilsētas piedēklis, kas pirms vairākiem gadu desmitiem ne īsti godprātīgi iestādīts idilliskajā ciematā un ir absolūts tā narkomānu, nekārtības un pagrimuma pildīts pretstats.
Pilsētas domē noris diskusijas par Fīldsas atdalīšanu no Pegfordas, taču, tā kā viedokļi ir līdzsvarā: seši pret seši, Fīldsu atdalīt nav iespējams. Kad negaidīti mirst viens no domes deputātiem, Fīldsas aizstāvju vadonis Berijs, domē pēkšņi atbrīvojas viens krēsls un, cīņā par to, mazo ciematiņu pārskrien nepieredzētu apmēru intrigu un tenku vilnis, atklājot, ka aiz skaisti cakotajām sedziņām ne vienas vien ģimenes skapī tiek slēpts skelets.
Romānā nav skaidru centrālo tēlu – sižeta pavediens nepārtraukti svaidās starp duci vai vairāk dažādu varoņu, no kuriem katrs būtībā ir staigājoša klišeja – tie ir vienkārši izprotami, pazīstami tēli no ikdienas, ar ļoti skaidru stāju, attīrīti no visām otršķirīgajām īpašībām.
Būtu neareizi teikt, ka romāns piedāvā emocionālo pārdzīvojumu, dod bagātīgu materiālu pārdomām, ir ar spraigu sižetu vai par ko nu vēl rakstniekiem parasti mēdz izteikt komplimentus. Roulinga ļoti skaidri un vienkārši atklāj katra tēla iekšējo pasauli un divkosību, tos ne kritizējot, ne nosodot; viņa gluži vienkārši parāda, ka rožu krūmi mājas priekšā nebūt nenozīmē rožu krūmus arī aiz mājas sienām. Ģimenes locekļu un draugu starpā valda nepatika, sāncensība, atsvešinātība, aizvainojums un slepenas mīlestības.
Lai arī grāmatas tēma nav oriģināla, ne arī rakstības veids – izcili augstvērtīgs, Roulingas valoda rit tik pat labi kā pusaudžiem domātajā Poterā (“Nejaušo vakanci” lasīju latviski). Vienīgā detaļa, kas mani grāmatā mulsināja bija lamuvārdi – man absolūti nav iebildumu pret to izmantošanu literatūrā un tie tur lieliski iederējās, bet uzkrītoši bieži tika atkārtoti divi – “dirsā” un “sūds”. Nezinu kā šīs vietas ir rakstītas oriģinālvalodā, bet latviski, lai cik tas muļķīgi skan, prasījās lielāku lamuvārdu daudzveidību.
9/10

sejas

žanna vēl mazliet māk. es vairs ne.

maikls kaningems – “stundas”

es kaningemu mīlu tik ļoti, ka apsvēru iespēju šo grāmatu nozagt no bibliotēkas. beigās par laimi pārdomāju. bet skaistas recenzijas nebūs, tikai vāks, jo viņam es esmu parādā lielāku ierakstu.

ne ap dedzinātos

darbus, kas nav nepieciešamība (lasīt: blendus) veidojis neesmu, manuprāt, jau gandrīz divus mēnešus. neesmu īsti drošs arī par to vai šis nav fiasko. tik tālu cik drīkst, lai ne ap dedzinātos.

Herbjorga Vasmu “Septītā tikšanās”

Herbjorga Vasmu ir norvēģu rakstniece, dzimusi 1942. gadā Norvēģijas ziemeļos. Līdz 1976. gadam, kad iznāca viņas pirmais dzejas krājums, Herbjorga Vasmu strādāja par skolotāju. Sarakstījusi vairākus romānus, dzejas krājumus arī lugas. Romāns “Dinas grāmata” 2002. ekranizēts.
Pārdomājis, kas atrodas manā grāmatu plauktā, es secināju, ka nemaz tik daudz sieviešu – rakstnieču, kuru darbus es tiešām mīlētu, tajā nav. Tā  nu ir gluži nejauši sanācis.
Ar Vasmu darbiem pirmo reizi iepazinos grāmatu plauktā atrodot “Karnas mantojumu” man nav īsti skaidrs kā tas tur nonāca, bet es pieņemu, ka tā bija veca dāvana, ko es pirmo reizi saņemot īsti nepratu novērtēt. “Karnas mantojumā” es iemīlējos jau pēc pirmās lapaspuses, bet pabeidzu, manuprāt, pēc gada vai pat ilgāka laika. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs: “Karnas mantojums” ir Dinas triloģijas pēdējā grāmata. Pirmā ir “Dinas grāmata”, otrā “Dinas dēls”. Man bija bail, ka nespēšu pilnībā izbaudīt stāstu, nezinot iepriekšējos notikumus. “Dinas grāmata” samērā nesen (nu labi, pirms pāris gadiem) ar Ķengura bibliotēkas aizgādniecību tika pārizdota papīra vākos, bet par to, vai pārizdot grasās arī divas nākamās daļas, man nav informācijas (es labprāt beidzot tiktu arī pie sava “Dinas dēla” eksemplāra). Arī “Septītā tikšanās” ir izdota Ķengura bibliotēkas mīkstajos vākos, kas ir nedaudz skumji, jo grāmata nobružāsies ļoti ātri.
Lasot “Septīto tikšanos” man bija milzīgas ekspektācijas, jo iepriekšējie Vasmu darbu bija visnotaļ ģeniāli un arī šis, lai arī stāsts ir krietni vienkāršāks, nelika man vilties.
Būtībā “Septītā tikšanās” ir romāns par diviem cilvēkiem, kas nejauši satikušies bērnībā – Gorms ar akmeni nejauši pārsitis Rutei galvu – neaizmirst viens otru, bet dzīvei ritot uz priekšu aizvien vairāk saprot, ka ir īstie viens otram. Tā kā Gorms un Rute netiekas bieži (visas grāmatas laikā – septiņas reizes nedaudz vairāk kā trīsdesmit gadu laikā) un pat par paziņām viņus nosaukt ir grūti, romāns ir sadalīts divos stāstos. Viens par Ruti viens par Gormu. Nodaļas, rakstītas no katra skatapunkta, mijas.
Lasot “Septīto tikšanos” jautājums ar kuru es saskāros visbiežāk bija “Vai tu lasi sieviešu romānus?”, jo grāmatas vāks pēc tāda patiesi izskatās. Skumji domājot, ka tas, iespējams, nozadzis darbam daļu potenciālās auditorijas. Tā katru reizi man no jauna nācās skaidrot, ka tas nav sieviešu romāns un pat ja būtu, tad Vasmu stils to atsvērtu ar uzviju: vienmēr esmu apbrīnojis, kā viņai uzdodas uzburt tik pilnasinīgas ainas ar vienkāršiem, brīžiem pat strupi aprautiem teikumiem. Manuprāt, viņa pat neraksta īpaši tēlaini, drīzāk ļoti tieši, neko neizpušķodama, nepārspīlēdama, visu pasniedzot vienkārši tā, kā tas ir.
Lai arī “Septītā tikšanās” būtībā atbilst visām mīlas stāstu prasībām (kuru nav nemaz tik daudz), es negribu to iešķirot šajā kategorijā, jo manuprāt tas ir kas vairāk: stāsts par to, kā cilvēki dzīvo savas dzīves, nojaušot savu mērķi, bet kļūdoties un nomaldoties ceļā uz to vai neesot gana stipri lai virzītos pie tā bez līkumiem.
“Septītā tikšanās” (kad es būšu dabūjis pats savu, jo lasīju aizlienētu) noteikti nonāks manu mīļāko grāmatu plauktiņā, līdzās nepilnīgajai Dinas triloģijai. 10/10

Mīļākie citāti:

Savu piezīmju grāmatiņu viņš sargāja kā acuraugu – neviens nedrīkstēja tajā ieskatīties – un reizēm neizpratnē sev jautāja, kas liek ļaudīm tvert spalvu un rakstīt? Vai lielummānija, kas robežojas ar vājprātu? Jā, tieši ar vājprātu. Bet tādā gadījumā vājprāši ir gan Hūls un Sandemūse, gan Borgens un Mikle, nemaz jau nerunājot par Hemingveju. [1. 230. lpp]

Tikai nestāsti, ka tu viņu nemīli. Tukšas runas! Gandrīz neviens nemīl viens otru. Mīlēt ir jāmācās, vai saproti. [1. 295. lpp]

Vakaros, aizmirsusi bailes, klīda pa svešo pilsētu. Jutās gluži kā virves dejotāja, kas nupat atklājusi, ka prot noturēt līdzsvaru. [1. 330. lpp]

Viņā bija kaut kas tumšs. Tāds kā ieslēgts izmisums. It kā viņš dzīvotu nevis pēc saviem, bet svešiem noteikumiem. Viņa vienīgais protests bija attiecības ar mani. Un pašnāvība. [1. 349. lpp]

Cilvēki un sarunas nepazūd bez pēdām. [1. 415. lpp]

Viņa atcerējās, ka bija laiks, kad pareizrakstība šķitusi svarīgāka par visu pārējo. Bet vai cilvēki nesapratīs cits citu, ja kāds vārds būs uzrakstīts mazliet neprecīzi?Vai iespējams kādu darīt cēlāku, pasvītrojot kļūdas ar sarkanu tinti? Vai sarunām, noskaņai, gleznām, sapņiem ir kāds sakars ar līdzskaņu daudzumu vārdā? [1. 415. lpp]

Salmans Rušdi “Niknums”

Ar Salmana Rušdi “Niknumu” ir tik sarežģīti, ka es daudz labprātāk šim bloga ierakstam nemaz neķertos klāt, ja ne jau laicīgi mazohisma uzplūdos nebūtu paredzējis savu noskaņojumu un uztaisījis vāku, kas prasīt prasās tikt publicēts, bet ielikt blogā grāmatas vāku, un noskaust tam pavadošo tekstiņu ir nudien nesmuki. Tāpēc te nu es esmu.

Tā nu ir sanācis, ka “Niknums” ir pirmā no Rušdi grāmatām, ko izlasu. Ar kāru aci grāmatnīcās iepriekš esmu skatījies uz daudzām citām, bet ne reizi īsti nesanāca, tāpēc ieraudzījis mazo Ķengura bibliotēkas izdevumu nopriecājos, ka beidzot arī pats tikšu pie sava Rušdi, citādi grāmatmīļu aprindās atzīt, ka neesi lasījis nevienu viņa darbu ir līdzvērtīgi kā atzīties, ka tev mājās goda vietā stāv visi Koelju izdevumi. Bet ko nu tur.
Pavisam godīgi: “Niknums” manās rokās nonāca jau krietni sen. Divreiz tam pieķēros un divreiz to noliku malā par labu kam citam, līdz izlēmu, ka trešajā reizē atkāpties vairs nedrīkst un grāmata jāizlasa līdz galam. Bija gan brīži, kad kārojās pastiept roku un paņemt no kaudzītes ko citu (ko tur liegties, tā arī izdarīju – skatīt iepriekšējo “Stāstnieka” ierakstu), tomēr nav tā, ka grāmata man būtu šķitusi garlaicīga, nebaudāma vai vienkārši nebūtu patikusi; to ir grūti paskaidrot.
Par Rušdi internetā ir pieejams tik daudz informācijas, ka neuzskatu par savu pienākumu jūs apbērt ar viegli atrodamas informācijas gūzmu, apmierināšos vien ar dažiem tīri vikipēdiskiem faktiem, kas nezinātājam ļauj prātā izveidot aptuvenu Rušdi tēlu: Rušdi, dzimis Indijā 1947. gadā šobrīd ir Lielbritānijas pilsonis, latviski tulkoti astoņi viņa romāni, kas apbērti pārāk daudzām balvām, lai tās būtu interesanti uzskaitīt, un vienīgais iemesls, kādēļ viņa ķešā nav arī Nobela prēmijas ir fakts, ka ar savu 1988. gada romānu “Sātaniskās vārsmas” viņš ir uzkāpis uz varžacīm islāmticīgajiem tik sāpīgi, ka Irāna ir uzskatījusi par savu goda lietu izsludināt par rakstnieka galvu vairāku miljonu dolāru lielu atlīdzību un nu nabaga spalvas vīru no sekām ir spiestas pasargāt Lielbritānijas varas iestādes. Dzīvesstāsts no kura paša par sevi varētu uzrakstīt gaužām labu romānu. Bet nu par “Niknumu”.
“Niknuma” galvenais varonis ir jau-nedaudz-pāri-par-pusmūžu vīrs Maliks Solanka, kuru plosa niknuma dēmoni, kas brīžiem laupa viņam kontroli pār savu rīcību un liek rīkoties, maigi izsakoties, neracionāli, tomēr šie niknuma uzplūdi ir līdzīgi tiem, ar ko dzīvē ir saskāries katrs cilvēks, tikai hiperbolizētā versijā. Bēgdams no niknuma un bīdamies no lietām, ko tā varā varētu pastrādāt Solanka dodas pāri visam Atlantijas okeānam, aiz muguras Londonā, ne vārda nesakot, pametot mīlošo sievu un mazo dēlu. Par naudu Solankam nav jāuztraucas, jo jau pirms vairākiem gadiem viņš radījis brendu, kas pārņēmis visu pasauli: Mazo Gudrinieci – Lelli, kuru Solanka no sirds iemīļojis, bet kuras tēlu neglābjami izpostījusi tās komercializācija, kas arī ir galvenais iemesls Solankas milzīgajam iekšējam niknumam.
“Niknums” vēsta par cilvēka centieniem apspiest un nomierināt savus iekšējos dēmonus – fūrijas – un atsākt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā, un pārvarēt nicinājumu pret to. Loģiski, ka šādā stāstā neiztikt bez sievietes (patiesību sakot: sieviešu) klātbūnes – tiek uzburta vesela daudzstūru mīlas, greizsirdības un vilšanās figūra, kas apjoma ziņā krietni sit pušu tās, kuras atrodas vairuma melodrāmu centrā, neizpaliek arī slepkavības, revolūcija un jukušie.
Sižetiski stāsts ir ļoti piesātināts un līdztekus tagadnes notikumiem tiek atklāti arī pagātnes nodarījumi, no kuriem nozīmīgākais meklējams profesora Solankas bērnībā un arī ir viens no iemesliem tam, ka niknums ligzdu novijis tieši viņa prātā.
“Niknums” pieder pie maģiskā reālisma darbiem un, tam raksturīgi, stingri nepieturas ierastajiem fizikas likumiem un ģeogrāfijai, tomēr uzburtā pasaule šķiet gana reāla un lasītājā mulsumu nerada. Rušdi “Niknumā” kritizē sabiedrību un amerikānisko dzīves veidu, tomēr tas tiek darīts gana eleganti, lai rakstnieka balss nesāktu izklausīties pamācoši.
Lai arī darbs man kopumā patika, bija vairākas lietas, kas man brīžiem traucēja un lika vēlēties grāmatu nolikt malā: pirmkārt, Rušdi izmanto ļoti daudz kultūrvēsturiskās atsauces. Tas netraucē un ir patīkami brīžos, kad tu tās uztver, tomēr bija arī gana daudz tādu, kas man bija svešas, bet lasīt grāmatu, pie rokas turot atvērtu Wikipedia, tomēr šķita muļķīgi. Acīmredzot, es vēl neesmu intelektuāli gana attīstīts, lai pilnībā novērtētu šo darbu, jo lasīt aprakstu, kurā daļa no lietām nav tev līdz galam saprotamas ir kaitinoši un liek tev garlaikoties, kamēr uzmanība aizplūst citā virzienā. Tāpat, brīžiem šķita, ka darbība iestrēgst kādā punktā un darbs kļūst nedaudz par filozofisku, lai būtu manā gaumē. Turpat blakus ir brīži, kad sižets auļo pārāk ātri.
Kopumā es grāmatai lieku 7/10, jo lai arī bija gana daudz lietu un brīžu, kas man īsti nepatika, nebija maz arī tādu vietu, kur es grāmatu no sirds mīlēju un smējos vai vismaz smīnēju par Rušdi izmantotajām atsaucēm.
Nākamreiz, lasot Rušdi, tas vairs nebūs šāviens tumsā, jo es zināšu ar ko rēķināties un ko sagaidīt no rakstnieka stila, tomēr mīļāko grāmatu plauktā šis romāns nenonāks.

Šells Jūhansons “Stāstnieks”.

(Ideju par izlasīto grāmatu vāku veidošanu nozogu no @ofija_ )

Tā to varētu izstāstīt. Bet bija vēl kas, vēl kāds stāsts – nevis par to kā būtu varējis būt, bet gan par to, kas patiesībā notika. Taču to es nespēju atkārtot. [1. 106. lpp]

Ar Šella Jūhansona „Stāstnieku” pirmo reiz iepazinos pirms aptuveni četriem gadiem, kad man to ar vārdiem „tev šis noteikti ir jāizlasa” rokās iespieda @ofija_. Diezgan paredzami, ka es tolaik grāmatā iemīlējos līdz ausīm un jau kopš brīža, kad to nācās atdot īpašniecei, kāroju tikt pats pie savējās. Mans sapnis piepildījās šī gada sākumā, kad kopā ar kursa biedru klejojot pa Rīgas centra grāmatu antikvariātiem iegāju „Pie Grāmatnieka kunga”, kas atrodas uz Blaumaņa un Čaka ielas stūra virs Jāņa Rozes grāmatnīcas. Tā nu ir sanācis, ka šī grāmata ir par vecu, lai to viegli atrastu grāmatnīcās, bet par jaunu, lai viegli atrastu antikvariātos. Šajā ziņā „Pie Grāmatnieka kunga” man ne reizi vien ir uzsmaidījusi veiksme. Un tagad garlaicīgā ievaddaļa beidzas.

Šells Jūhanosns ir zviedru rakstnieks, autors, par kuru internetā informāciju ir apbrīnojami grūti atrast gan latviski, gan (ne-runātājam) arī zviedriski. Autora vārda angliskā rakstība man bija un palika mīkla, tāpēc neko neizdevās uzrakt arī šajā valodā (priecāšos, ja padalīsieties ar informāciju). Šis fakts mani nepatīkami pārsteidza, jo literatūras lauciņā Šells Jūhansons nav iesācējs: viņš ir sarakstījis vismaz desmit romānu (tā vēsta informācija uz grāmatas vāka; grāmata latviski izdota 2005. gadā Jāņa Rozes apgādā) un saņēmis zviedru Nacionālo prēmiju literatūrā. Diemžēl, „Stāstnieks” ir vienīgais latviski tulkotais darbs, ko man izdevās atrast, ar tulkojumu meklēšanu angliski man neveicās labāk kā meklējot informāciju par autoru: apaļa nulle.  Uzskatu ka tā ir, maigi izsakoties, nepelnīta netaisnība, jo „Stāstnieks” ir ļoti laba grāmata, pie tam, tajai ir sarakstīts arī nosacīts turpinājums. Neizdot pilnu sēriju ir viena no nelāgajām praksēm, kas man izdevēju vidū nepatīk visvairāk.

„Stāstnieka” darbība pārsvarā noris četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā Stokholmā kur un kad uzaudzis pats autors. Darbs ir balstīts biogrāfiskos faktos, tomēr par autobiogrāfisku to nenosauksi pie labākās gribas: darbā fikcija savijas ar reāliem faktiem, spilgtām krāsām iezīmējot sabiedrības atstumtas ģimenes dzīves sarežģīto ikdienu.

Grāmata rakstīta no jaunākā brāļa Eināra skatapunkta, kas darba sākumā ir septiņus gadus vecs, tomēr tā nav rakstīta bērnišķīgā manierē, kas piestāvētu izvēlētajam skatapunktam, gluži pretēji: ģimenes iekšējie un ārējie konflikti attēloti reālistiski un precīzi, bet ne tieši un bez aplinkus ceļiem: sāpīgākie notikumi ir skaisti pārklāti ar izdomātām atmiņām, vai noklusēti tieši tik daudz, lai būtu nojaušami, vairāk par strīdiem tiek uzsvērtas ikdienas sīkās laimītes un stāsti. Tiek skaisti un viegli izstāstīts sāpīgais, eleganti reducējot tā nozīmi.

Jūhansoni dzīvo Jāņvainagā: Stokholmas nomalē līdzās Lunkas ezeram un purvam, kurā mitinās purva dvēselītes, vismaz tā apgalvo Eināra vecākā māsa Ēva. Šis ir tikai viens no daudzajiem stāstiem, ko viņa izdomājusi. Jūhansoni ir nabadzīga ģimene un tādēļ apkārtējie uz viņiem skatās ar greiziem skatieniem un uzskata tos par padibenēm, tas ir sāpīgi, tomēr viņi cenšas tam nepievērst uzmanību, jo viņiem ir mīlestība, ikdienas prieki un viņi ir viens otram.

Stāsts sākas brīdī, kad no ilgas prombūtnes pārrodas tēvs Jūhans Jūhansons – bērniem viņš ir pilnīgs svešinieks, tomēr tie drīz vien saprot, ka viņš ir liels vīrs: Jāņvainaga grāfs, kas, nopūderējis baltu seju, kaļ visneprātīgākos biznesa plānus un stāsta visneticamākos stāstus par septiņām jūrām un visām pasaules grāmatām, ko izlasījis savas prombūtnes laikā. Tā ir viena viņa puse. Otra viņa puse ir no cietuma iznācis nožēlojams dzērājs, kas nespēj atrast darbu, lai uzturētu ģimeni, sit sievu un vēlas no mājas izsviest nīgro un pusjukušo vectētiņu un ērkšplūmīšu vecenīti – vecmāmiņu, kura kopā ar māti rūpējas par bērnu izglītību, kopš mazām dienām radinot bērnus pie lasīšanas, zviedru sociālisma spožās nākotnes, zināšanu mīlestības un stāstiem.

Varētu teikt, ka par to arī ir visa grāmata: par viņu ikdienu, strīdiem un laimi, stāstiem, centieniem saskatīt skaisto un izlikties neredzam neglīto, mēģinājumiem kļūt par parastu vidusmēra ģimeni, kas būtu godājama sabiedrības daļa. Tā es to redzu šobrīd. Un zinu ka tā vai vismaz līdzīgi es to redzēju arī pirmajā lasīšanas reizē, tomēr esmu pārsteigts par to, cik ļoti mainījās mans viedokis par grāmatu, jo tagad, kad esmu kļuvis par pieredzējušāku lasītāju, vai pieaudzis pats, es grāmatā redzu vairākas pietiekami efektīvi neizspēlētas vietas un arī darba centrs manās acīs ir novirzījies: pirms tam tie bija stāsti un smiekli, tagad es tos redzu kā glīti uztamborētu sedziņu, ko pārsegt pāri zilumiem, asarām un aizklāt lielāko daļu vilšanās, no varenā „par spīti dzīves netaisnībām, mēs varam būt laimīgi” patosa pāri palicis ir vienīgi „bet kas cits mums atliek, ja ne stāsti” un mātes lūgšanas, vēršotes pie Dieva ar vārdiem „tu, kas neesi”.

Bet ko nu tur daudz; ir citāts, kas grāmatā atkārtojās vairākas reizes un visprecīzāk raksturo tās būtību:

Dzīvo, cilvēk, dzīvo. Dzīvo priekā un laimē. Dzīvo, līdz nāve ņem tavu dvēseli. [1. 36. lpp]

Grāmatu bija interesanti pārlasīt kaut vai tikai tādēļ, lai pārliecinātos, cik īpatnēji strādā atmiņa, pārveidojot uztverto, un tomēr es aizvien mīlu „Stāstnieku” un dodu tam 9/10.

elsbergs.

pāris dienu vecs blends. manuprāt, tas aizvien nav līdz galam pabeigts un tam vajadzēja izskatīties daudz labāk. bet nekas. man pēkšņi negribas rakstīt garus, paskaidrojošus tekstus; pietiks ar to, ka pateikšu, ka dzejolis ir klāva elsberga, bet lieliskās fotogrāfijas: @spigana pavisam sešas no viņas fotogrāfijām un dažas citas.

rums!

tam vajadzētu būt mixtape. par tādu padarīšanu atcerējos 1. janvārī pēc lieliskākā jaunā gada savā mūžā skatoties “perks of being a wallflower” un vēlreiz man to atgādināja šodien nejauši atrastā mājas lapa http://8tracks.com/ kuras ideja ir visai līdzīga: taisi playlistes, soundtrackus vai mixtapes, kā nu tev labāk tos patīk dēvēt un pievieno smuku bildīti. ne nu es tur veidoju, ne veidošu. tas gluži vienkārši šķita lielisks veids kā uzlabot drūmo garstāvokli, pie tam savu grafiķa sirsniņu jau visu vakaru mierināju, slienājoties ap skaistām tekstūrām.

tā nu sanāca, smukbildītes/vāka/kavera tapšanas laikā uzradās žanna un rums (vārdā “nogurums” taču ir “rums!”) un viss drūmums pazuda, palika tikai smuki grandžīgi drūmais noformējums, kurā dziesmu nosaukumus nevar salasīt, bet kas ir gana žannīgs un izskatās gana lieliski!

tā nu šis ir mixtape tādiem vakariem kā šis. atskaņojams tā, lai pēdējā dziesma būtu dziedama pusčetros no rīta. pirmās septiņas ir ne tikai lieliskas dziesmas, bet vienlaikus arī mani šī gada atklājumi mūzikā (nu labi, ne tikai šī gada), tādēļ ja to labi grib, var uztvert arī kā novēlotu atskaiti par šajā gadā atrasto. lūk, pilns dziesmu saraksts, lai nebūtu jāmežģa acis, cenšoties to saburtot smukajā bildītē:

• beach house – lazuli
• fiona apple – every single night
• alina orlov – vaikelis
• dry the river – bible belt
• st. vincent – cruel
• the head and the heart – down in the valley
• blue foundation – talk to me
• menuets – dziesmiņa dziedama pusčetros no rīta (un tā arī bija)

(saraksts tiks papildināts ar skaistiem linkiem, kad man pāries slinkums.)

jā, un ir visnotaļ loģiski, ka sarakstā pēc trijnieka nāk devītnieks: četrinieks galu galā nav žannisks skaitlis un kāpēc gan to neaizstāt ar deviņi? (nē, tās ir muļķības, ka es nemāku skaisti noformēt četriniekus.)