Balkonu dievi – Anja Snellmane (tulk. Zane Balode)

KAS TAS IR?

Maijā uzvarēju stāstu konkursā un viena no balvām, ko ieguvu, bija glīta grāmatu čupiņa. Pagalam sapriecājos, kad ieraudzīju starp tām vairākus Mansarda vākus, jo grāmatnīcā jau krietni sen ziņkārojos ap viņu tulkojumiem (ne tikai tāpēc, ka uz tiem paskatoties gribas nomirt no skaistuma), bet tā arī nebija pieticis drosmes, apņēmības, laika (vai sazin kā nu vēl), lai pieķertos un izpētītu, ko tie īsti slēpj. Nu lūk. Tagad es zinu un gribu vēl.

„Balkonu dievi” ir viena no svaigākajām somu rakstnieces Anjas Snellmanes grāmatām un 2013. gadā to latviski iztulkoja Zana Balode. Pirms tam, gan pasen, latviski iznākusi vēl viena rakstnieces grāmata (iespējams, gan ar citu uzvārdu) Atēnas izdevumā, Maimas Grīnbergas tulkojumā.

Jāatzīst, ka sākumā manī aizdomas radīja grāmatas tēma – romāns vēsta par islamticīgu somāliešu imigrantu ģimeni Somijā un tās centieniem (vai necentieniem) integrēties. It kā izklausās interesanti, bet šī ir viena no tām tēmām, ar ko var iegrābties. Pēc pirmajām trīsdesmit lapām man bija tieši tādas bažas – milzīgi kolorīta valoda un salīdzinājumi, nesaprotama sižeta svaidīšanās. Pie vainas gan izrādījās esam mana neuzmanība, ne autora kaprīzes – grāmatā paralēli tiek risināti divi dažādi stāsti un sākumā (kā nenodalītā prologā, kas, manuprāt, ir izdevēju kļūda) ir publicēti divi gabaliņi, kas hronoloģiski ir ieriktējami pašās grāmatas un stāstu beigās. Būtu pievērsis uzmanību norādītajiem mēnešiem jau laikus, nebūtu apmulsis. Bet tas tikai tāds paskaidrojums par manu stulbību un brīdinājums jums būt uzmanīgākiem, ja nu gadījumā sadomāsiet grāmatu lasīt, ko es noteikti iesaku.

Viņi alkst robežu un aizsardzības tieši tāpat kā tu. Viņi ilgojas sasniegt katarsi, gara mājvietu, rāmāku un klusāku dzīvi, patvērumu. Ilgojas pēc kāda, kurš pateiktu, kas ir pareizi un kas ir nepareizi – tieši tāpat kā arī tu. // 156. lpp.

Tātad mums ir divi paralēli stāsti. Vienā no stāstiem galvenā varone ir piecpadsmit gadīgā somāļu meitene Anīsa un mums tiek stāstīts par viņas mēģinājumiem pieaugt, kļūt neatkarīgai, asimilēties. Anīsas ģimene (tēvs, māte, trīs brāļi, divas māsas, Anīsa) ir stingri islamticīga, lai arī (cik noprotams) dzīvo Somijā jau krietni ilgi. Ģimenē, tradicionāli, dominējošā loma ir tēvam, kurš arī diktē visu kuģa kursu – viņi (viņš) nemēģina izprast kultūru, kurā dzīvo, bet to nosoda, no tās baidās un cenšas izvairīties, cik vien iespējams.
Anīsai turpretim viss rietumnieciskais ļoti interesē – viņa uztraucas par vidi, grib apmeklēt Ala Gora lekcijas un Madonnas koncertus, ģērbties tāpat viņas somu vienaudži un, galu galā, iemīlēties. Skaidrs, ka viņas ģimene neko tādu neatbalsta, tāpēc aktivitātes jātur noslēpumā, tomēr konfliktsituācija ģimenē briest vienalga.
Vēl ir Anīsas brāļi, kas, tāpat kā māsa, mēģina apgūt rietumu kultūru, taču nav gatavi atteikties no savas islāma piešķirtās pārākā zīdītāja lomas. Viņi dienas pavada sērfojot porno lapās, vazājoties apkārt un pinoties ar „sniegbaltītēm” (somietēm) un, lai gan tēvam par to stāstīt nedrīkst, viņu dzīve kā jau vīriešiem ir daudz brīvāka.

Otrā stāsta varone ir Alla, jauna somiete, kurai jau kopš dzimšanas dota visa iespējamā brīvība, ko viņa arī izmantojusi uz nebēdu līdz pat brīdim, kad (ne sevis, ne citu, ne kultūras dēļ, bet tomēr) no tās cietusi. Vismaz tā viņa domā. Somiete tam it kā tikusi pāri, tomēr šķiet, ka ar to nav gana, un tā nu viņa uz savu galvu, kopā ar domubiedriem, mācās islāma kultūru un kļūst par musulmanieti.

Sižetu jums šoreiz nespoilerošu, lai arī nekā pārsteidzoša tajā nav – abi stāsti atrod savus krustpunktus, saduras, noved pie skumji sagaidāma iznākuma.

Vai mēs esam ieslodzījumā, vai arī viņas, kuru dzīves ir pieaudzēti nagi, zobu balināšana, ataugošu matu sakņu piekrāsošana, grumbu injekcijas, vidukļa tauku nosūkšana, kārtēja krūšu palielināšana? Vai tās esam mēs, kuras dzīvo izolētā telpā, vai arī viņas, kuru ikdiena ir kurpītes, rokassomiņas, mobilie telefoni, kažoki, seksīga apakšveļa? Vai mēs pagriežam muguru baudas kodolam, vai arī viņas, kuru esība ir tikvien kā before- un afterpārtiji, dzirkstošais vīns un kokaīns, vibratori un burlesku klubi? // 100. lpp.

KĀPĒC MAN TO LASĪT?

Tad nu par pašu grāmatu. Sākšu ar to, ka man šī bija vienas dienas grāmata – stāstījums bija raits un dinamisks, pamīšus ritošie stāsti sadrupināti pa sīkiem gabaliņiem, kas neļauj atslābt uzmanībai, visu lieko autore no stāstījuma ir centusies izmest.
Viņa raksta nedaudz haotiskā stilā, tādēļ, atslābstot ir viegli nozaudēt stāstījuma pavedienu un uz brīdi nesaprast, kur atrodies. Ne viss grāmatā ir pateikts tieši un atklāti, daudz kur jāmeklē norādes. Viņa izmanto daudz interesantu salīdzinājumu un metaforu (kultūrtēlu metaforiskie dialogi gan man šķita lieki), nebaidās no žargona. Šajā punktā man ir iebildumi pret tulkojumu, kas principā ir ļoti kvalitatīvs, bet Zane Balode, manuprāt, nav spējusi tikt galā ar sarunvalodu un daudzi vārdi ir tik tiešām visai īpatni un izklausās mākslīgi tā, ka uzreiz griež ausīs. Nepatika man arī tas, ka tekstā ir daudzie italikā rakstītie somāļu vārdi, kuri nekur nav paskaidroti. Sajūta, ka bez zemsvītras piezīmēm es šo to tomēr zaudēju.

Pretenzijas man ir arī pret to, ka grāmatā ir iezīmēti tikai divi tēli – Alla un Anīsa, pārējie ir kartona lellītes, ko bīdīt šurpu, turpu pa laukumu kā nu ievajagas. Sajūta, ka neizmantots palika milzu potenciāls, kaut vai attiecībā uz Anīsas brāļiem vai vecāko māsu. Iztrūka arī ģimenes vēstures – es saprotu, ka Somālijā plosās karš un dzīvošana tur varbūt nav medusmaize, bet kā tieši un kāpēc ģimene nonāca līdz Somijai, kuras kultūru nav gatava akceptēt, un kāpēc tur paliek un nebrauc atpakaļ vai citur? Vēl – grāmatas centrā atrodas sievietes, viņas ir vienīgās, kas domā un jūt, vīrieši ir vai nu veidoti no kartona vai aprobežoti stulbeņi. Nu piedodiet. Saprotu sievietes problēmu  islāma un rietumu seksualizācijas kontekstā, bet šitais arī neies cauri.
Ja jau gāžu ārā visu negatīvo, tad jāsaka arī, ka Anja Snellmane brīžiem liekas centusies aptvert pārāk plašu tēmu loku, bet nav īsti sapratusi uz ko koncentrēties un pa drusciņai ir apgrābstījusi no visa – mums ir identitātes meklējumi, seksualitāte, tīņu dumpinieciskums, vientulība, kultūru sadursme, tolerance, globalizācija, migranti, sievietes loma kultūrā, cilvēku aklums.

Skatoties uz „Balkonu dieviem” attālināti, es teiktu, ka tas ir stāsts par robežām. Anīsas tēvu, kas paranoiski turas pie savām robežām un nav gatavs tās pārvērtēt, Anīsu, kas redz citas robežas un meklē brīvību, Allu, kas ir nogurusi no robežu neesamības, brīvības un cenšas ar hidžābu, islāmu, vai ko nu vēl ne, tās uzsliet no jauna. Robežas starp cilvēkiem un attiecību trauslums, nespēja sapludināt kultūru robežas un integrēt imigrantus.

Lieliski apzinos, ka es pateicu milzum daudz negatīvā un varbūt izklausās, ka darbs man nepatika, tomēr tā nebūt nav. Man tas ļoti, ļoti patika, neskatoties uz haosu un metaforu džungļiem, kuros autore pati apmaldījusies.
Es nekad neesmu lasījis ko līdzīgu „Balkonu dieviem”, grāmatu par arābiem un islāmu manā plauktiņā vispār ir maz, lai gan tēma ir pat ļoti saistoša. Tāpat man ļoti patika Anīsas tēls un tas, ka Anja Snellmane uzdrošinās apšaubīt ne tikai islāma robežas, bet arī rietumu brīvību un parāda absurdo kā vienā, kā otrā (un tas nekas, ka to darot viņa (visdrīzāk) hiperbolizē kā vienu, tā otru).

Pietam, šī ir tieši tāda grāmata, kādu mūsdienās un, it īpaši, latvieši literatūrā ļoti trūkst – aizvien iznāk grāmatas par izsūtīšanu, okupāciju un karu (visu cieņu latviešu rakstniecēm), rodas jaunas fantāzijas pasaules un tiek vērptas vairāk vai mazāk poētiskas mīlas un kiriminālās intrigas. Raksta arī par metālu un tīņu spurainību, kas ir ļoti labi, bet nav grāmatu par aktuāliem, sāpīgiem politiskajiem vai sociālajiem jautājumiem un problēmām, kas sāp vai tūlīt sāpēs. Nav grāmatu, kas liek domāt. Jā, jā, mums ir pāris romāni par aizbraucējiem uz Īriju, bet cik daudz ir romānu, piemēram, par latviešu un krievu attiecībām mūsdienu Latvijā, satīras par politisko virtuvi vai caurumiem izglītības sistēmā? Un šīs nav tēmas kurām trūktu auditorijas vai dziļuma, domāju, ka mūsu lielajiem rakstniekiem trūkst vai nu drosmes vai prasmes, vai arī viņi ir vienkārši pārāk sapinušies savās ambīcijās un fantāzijas pasaulītēs. Kad tad bija tas lielais latviešu dzejas uzplaukums un kad tā bija visspēcīgākā? Ne jau nu tad, kad ar pirkstiem rādīja uz padomju varas kroplumu un tās caurumiem. Arī mūsdienās tā vajag. Vajag šitādas grāmatas.
Bet es nupat aizrāvos par citu sasāpējušu tēmu, kas tikai pastarpināti ir saistīta ar „Balkonu dieviem”.

7/10

Tikai māja un viss.

Jeb Andreja ekskursija Stūra mājā un iespaidi par to. 

Aizvakar aiznesu attīstīt filmiņu, vakar saņēmu un apstrādāju fotogrāfijas. Digitāli. Cilvēki parasti brīnās, nesaprot kāpēc kādam pie pilna prāta mūsdienās vispār vajadzētu izmantot filmiņkameru vai (citi) neredz loģiku tajā, ka ar filmiņu uzņemtas fotogrāfijas būtu jāapstrādā digitāli.

Es gan nebrīnos, tā man tāda kaprīze – esmu deviņdesmito gadu bērns, bet dzīvoju divdesmit pirmajā gadsimtā. Ciešu no nostaļģijas. Atceros savu pirmo kasešu atskaņotāju, atceros filmiņu fotoaparātus un dzīvi bez interneta. Atceros arī gadu tūkstošu miju. Patiesībā tā ir pirmā gadu mija, ko atceros: man bija seši gadi, mēs bijām mājās Liepājā, bija arī vecāku draugi. Pulksten divpadsmit sagaidījām stāvot uz balkona, no mūsu mājas varēja redzēt salūtu. Mamma bija pacēlusi mani uz balkona malas un turēja, tētis uztraucās, lai tik nepārmet pāri. Salūts, aukstums, mašīnu signalizācijas (vai arī tās ir vēlāku gadu atmiņas?), smiekli un šampanietis. Atceros, mani kāds priecīgi sapurināja un jautāja, vai es saprotu, kas notiek, vai es saprotu, ka sākusies jauna tūkstošgade. Un es sapratu.
Nu lūk. Dīvaini, ka tas bija tik sen, vai ne? Dažkārt es sajūtos vecs, lai gan zinu, ka nemaz neesmu – man ir tikai divdesmit un es vēl ļoti daudz ko nezinu par pasauli. Tā es tagad dzīvoju Rīgā, sēžu netīrā Maskačkas virtuvē, ledusskapī dziest alus un es tikām rakstu šo te. Pastāstiņu par Stūra māju.

Kad pārvācos uz Rīgu, mans dižākais orientēšanās spēju triumfs bija no stacijas (pāris reižu apmaldoties) atrast Brīvības pieminekli. Neko vairāk es nemācēju. Ar laiku, protams, iemanījos orientēties pilsētā pēc baznīcu torņiem un grāmatnīcām, pa ielām staigāju ar telefonā atvērtu karti un kaut kad (noteikti, kad karte vairs nebija vajadzīga) sāku ievērot, cik Rīgā daudz tukšu ēku. Likās neloģiski (aizvien liekas) – izdevīgāk taču būtu izīrēt pat par smieklīgām naudiņām, lai telpas neietu postā. Bet ne par manām ekonomikas nezināšanām stāsts. Stāsts ir par to māju, kas uz Stabu un Brīvības ielas stūra. Stūra māju.

Stūra mājai tieši pa diagonāli pāri ielai ir itin jauka kafejnīca, kuras mīkstumos es agrāk bieži zvilnēju. Un pa plašajiem logiem ir grūti neievērot to grandiozo, skumji pamesto celtni, kuras pirmajā stāvā nav pat neviena veikala. Dīvaini. Nesapratu kāpēc tā. Ar laiku izveidojās kaut kāds priekšstats par māju: uzzināju, ka to sauc par Stūra māju, uzzināju, ka ēkai ir stāsts (kuru neviens man nemācēja izstāstīt) un to, ka Stūra māja ir Liepājas Zilā brīnuma (starp citu, arī atrodas uz stūra) līdziniece. Nu un? Liepājas Zilajā brīnumā pagrabstāvā (ironiski?) ierīkota zobārstniecība, augšējie stāvi (cik man zināms) ir apdzīvoti. Un mājas leģenda gaist.
Kaut kad aprīlī(?), riteņojot uz darbu, uz ielām sāku ievērot dramatiska paskata reklāmas, kas vēstīja, ka Stūra māja tikšot atvērta apskatei un mani, loģiski, mocīja ziņkārība – kas tad tur tik īpašs. Izlēmu, ka gribu aiziet, bet līdz pat nesenam laikam, kad pavisam spontāni kopā ar Marutu iesprukām ekskursijā, nebija sanācis.

(Alus ledusskapī ir atdzisis un ievaddaļa beidzas.)

Ekskursiju vadīja jauns puisis, pāris gadu vecāks par mani pašu. Jau pašā sākumā viņš godīgi atzinās, ka ir no nepareizās paaudzes un savos stāstos par mājas vēsturi var kļūdīties. Un tomēr ekskursiju viņš novadīja gaužām labi: es pabiju visos stāvos, apmierināju savu ziņkāri un vēl paspēju noknipsēt pāris kadrus (glītākie kā parasti kur nebūt izgaisa, pārējie sagādāja vilšanos).
Uz ekskursiju iesaku jums aiziet, īpaši ja esat tādu paši ziņkārīgi nezinīši, kā es pats. Studentiem un skolēniem biļete maksā tikai divus eiro, bet jau nu naudiņas gaužām žēl, ir pieejama arī bezmaksas ekskursija pa pirmo stāvu.

Ekskursijā mēs bijām tikai jauni cilvēki. Visiem Stūra māja bija tikai leģendas, pamesta celtne un ziņkārība. Kāda meitene uzdeva paredzamo jautājumu par spoku stāstiem un es ļoti valdījos, lai nesāktu vīpsnāt. Vai nu esmu pārāk cietpaurīgs materiālists vai arī vienkārši izaudzis no spoku stāstu vecuma – pat it kā šermuļus uzdzenošās cietuma kameras ar izbalojušiem asins traipiem uz sienām man bija tikai netīras sienas. Nē, es neesmu tik cinisks, lai nesaprastu, ko šīs telpas nozīmē, es saprotu vēsturi un, atšķirībā no daža laba, uz kameras lāviņas piemesties man nebūt nekārojās, bet ir lietas, kas pieder pagātnei un, ja nu akurāt kārojās spoku stāstus, Holivudai šajā sakarā ir daudz ko teikt. Tur šausmu trīsu kārajai meitenei es arī ieteiktu vērsties.
Jāatzīst, ka ekskursijas vadītājs uz viņas jautājumu atbildēja ļoti labi: spoku stāstu par Stūra māju nav; ir cilvēki kā spoku stāsti, tie, kas Stūra mājā iegājuši un izgājuši, tie, kuru radinieki Stūra mājā iegājuši un palikuši. Viņu piemiņa pelna cieņu, nevis muļķīgu spiegšanu pagrabstāvā, kad kāds nejauši piegrūžas pie gaismas slēdža, un kļūst tumšs. It īpaši, ja meitene pati par ēku neko nezina, tikai meklē, ko šodien varētu ietvītot. Un tā rodas leģendas. Nevajadzīgas, traucējošas.

Redzi, pirms es pārvācos uz Rīgu, par Stūra māju varbūt biju dzirdējis, bet neko nezināju. Pirms uzzināju vēsturi, Stūra māja man pirmkārt un galvenokārt bija tikai tukša māja, kas stāv skumja un nevienam nevajadzīga. Kaut kas tāds, ko vajag salabot.
Arī Liepājā ir Zilais brīnums, čekas māja, kur vardarbīgi, sistemātiski slepkavoti cilvēki, bet tagad citi cilvēki tur dzīvo, citi nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Pirms es uzzināju Zilā brīnuma vēsturi, tā man bija vienkārši māja uz Republikas un Toma ielas stūra. Arī tev tā būtu vienkārši māja. Un arī cilvēkiem, kas tur dzīvo tā, visdrīzāk, ir vienkārši māja.
Ar to es gribu teikt, ka katrai lietai ir sava vēsture un tā ir jāzina un jāciena, nevis jāspiedz, kad nodziest gaisma. Tomēr vēsture ir un paliek tikai vēsture, kas ar katru brīdi izbalē un attālinās aizvien vairāk. Man ir septiņus gadus jaunāka māsa un viņa nezina, kas tā čeka vai Zilais brīnums tāds vispār bija. Un viņas dzīvi tas nekādi neietekmē. Tikai māja uz stūra un viss.

Manuprāt, ir nepareizi savīt ap ēku tādu leģendu. Turēt to tukšu, rīkot diskusijas un stāstīt spoku stāstus. Pēc čekas ēkā atradās policija, vēl pirms čekas – parasti dzīvokļi un veikali, un pirmās Latvijas valdības iestādes. Laiki mainās. Ir muļķīgi kategoriski noraidīt ideju par viesnīcas ierīkošanu uz Stabu un Brīvības ielas stūra – ārzemniekiem tā būtu tikai interesanta, skaista māja ar vēsturi -, ir nepareizi neierīkot tur Okupācijas muzeju, jo vieta ir kā radīta tam – īsti autentiska un plaša. Protams, mājai ir nepieciešams remonts, pavasara tīrīšana un kārtīga izvēdināšana: šobrīd vairāki spārni nav pieejami, jo ilgās nelietošanas dēļ ir kritiskā stāvoklī, uzturēšanās tajos ir bīstama.
Vairs ne ilgi un centrā būs par vienu graustu vairāk, kur pēcāk, visticamāk, uzcels kādu tērauta un stikla monstru bez personības.

Ēka pirmām kārtām ir ēka un viss pārējais ir leģendas un māņticība – cik viesnīcu un muzeju nav ierīkots cietokšņos un pilīs, kur agrāk ir notikušas grandiozas masu slepkavības? Cik pašnāvību nav veikts nolecot no Vanšu tilta un cik cilvēku ir miruši ēkā, kur tu tagad dzīvo vai uz tavas ielas? Vēsturi nevar izsvēpēt, to var tikai zināt vai nezināt un dzīvot līdzās tai. (Un nav vajadzīgs muzeja ekspozīcijā biedēt cilvēkus ar nagu skrāpējumu imitācijām uz svaigi krāsotas sienas.)

Pielikumā pāris bildītes no manas ekskursijas un citi sīkumi.

 

Stūra māja visā savā melnbaltajā dramatismā.

Reku šeku priekšstats par to, kādu patriotisku veidolu Stūra mājā varētu ieņemt Okupācijas muzejs.

Pārfotošopēts skats pa Stūra mājas logu.

Vēl viens tāds pats.

Te es ļoti tizli mēģināju taisīt mākslu.

Putniņš stacijā. Sēdēju un gaidīju ierodamies vasaru un viņš man piebiedrojās.

Pazīstamākais skats pasaulē, a.k.a. ko Andrejs redz pa savu Liepājas istabas logu.

Smuka Liāna Vērmanī.

Smuka priecīga māsa laukos pēc peldes.

Smuka varbūt priecīga māsa laukos pirms peldes.

 

“Stoner” – John E. Williams // manas cilvēka – grāmatu lasītāja smadzenes

Cilvēks – grāmatu lasītājs

Sākšu no otra gala. Tātad. Cilvēka – grāmatu lasītāja dzīve lielākoties ir vilšanās. Grāmatas iemāca, ka pastāv maģija, ka labie uzvar, ka ir tāda liktenīgā mīlestība un fantastiski piedzīvojumi ar laimīgām beigām un pasaules glābšanu, ir nepārspējami gudri detektīvi un gadsimtiem vecas, grandiozas sazvērestības un noslēpumi tepat, deguna galā. Grāmatas parāda, ka ir sīki notikumi un nejaušības, kas izmaina visu dzīvi un atklāj pilnīgi jaunas pasaules.
Un tad vienā brīdī tev apnīk par to tikai lasīt, un tu tam notici, jo grāmatās viss šķiet tik īsts, tu sāc meklēt visu to skaisto un lielo otrā pusē kartona vākiem. Bet tur nekā tāda nav. Un tad tu jūties apmulsis un vīlies, jo zini, ka tādas lietas taču eksistē. Grāmatās tādas ir. Tikai kāpēc to visu nevar aptaustīt ar rokām, kāpēc tas tiek tikai grāmatu varoņiem? Tā nav godīgi. Ar ko tu esi sliktāks par viņiem?

Un tad nabaga cilvēks – grāmatu lasītājs ar nokārtu degunu un uzrautu lūpu atgriežas pie melīgajām grāmatām, kas ar savu skaistumu un sapni par fantastisko saindējušas viņa smadzenes, liekot vienmēr gaidīt ko vairāk. Kaut ko tādu, kas ir tikai grāmatās. Un tā tad arī ir tā vilšanās, jo nabaga cilvēks – grāmatu lasītājs zina, ka viņa dzīve nekad nebūs tāda, kā mīļākajā grāmatā, bet, pie velna, viņš turpinās meklēt un mēģināt, un lasīt, jo citādi vairs nevar. (Iemesls nekad nesākt lasīt grāmatas – iespējams, nekad nesāksi domāt un būs vieglāk dzīvot.)

Nu lūk. Tas ir veids, kādā strādā smadzenes gandrīz visiem grāmatu cilvēkiem. Arī man. Bet tad es atklāju vienu mazu viltību. Es tāpat sapratu, ka mana dzīve nekad nebūs tāda, kā manā mīļākajā grāmatā. Vispār, ļoti iespējams, ka mana dzīve būs tāda, par kuru nemaz nebūtu vērts rakstīt grāmatu. Tāda maza un parasta, pavisam nenozīmīga. Un es domāju: kāpēc gan nav grāmatu par tādām dzīvēm? Tās noteikti nebūtu tik aizraujošas, bet lasīt būtu daudz nesāpīgāk. Ar tādām grāmatām pēcāk būtu daudz vieglāk dzīvot, jo gan grāmata, gan dzīve, abas nemaz tik diži neatšķirtos.

Un tad es sāku meklēt grāmatas par vienkāršajiem cilvēkiem, par vienkāršajām dzīvēm. Tās, kas man parādītu, ka arī dzīve bez maģijas var būt skaista (beidzot atradu iemeslu, kāpēc jau ilgi eju ar līkumu fantāzijas grāmatām: man bail vilties dzīvē), ka var nodzīvot labu dzīvi arī ne reizi neizglābjot pasauli un neiemīloties tā, līdz kapa malai. Mani sāka interesēt tas, kā domā cilvēki (tie, kas tiešām domā), kā viņi tiek galā ar savu dzīvi un realitāti, un vilšanos, jo pat tie, kas nelasa, arī tiem ir sapņi par to, kā nekad nebūs.
Un es atklāju, ka ir arī tādas grāmatas. Par vienkāršajiem cilvēkiem un dzīvēm, ko viņi dzīvo, domām, ko viņi domā. Tās grāmatas visbiežāk ir sāpīgas un skumjas, pilnas nobrāzumiem, krevelēm, rētām, kas nekad nesadzīs un, jā, vilšanos. Ir sāpīgi lasīt, toties pēc tam dzīvot ir vienkāršāk, jo tās grāmatas, viņas parāda, ka arī mazās un parastās dzīves var būt skaistas (lai arī skumjas), ka arī par vienkāršajiem cilvēkiem raksta grāmatas un ka ir vēl tādi paši kā tu, kas dzīvo savas dzīves sapņojot un pieviļoties, un, ka ir rakstnieki, kuriem svarīgi šķiet tie paši jautājumi, kas tev: izdzīvošana un samierināšanās. Tāds pagalam vienkāršots virtuves eksistenciālisms. Atšķaidīta tēja.
Un man patīk un sāp tās grāmatas, jo es zinu, ka tās ir daudz tuvākas un reālākas man nekā tās par briļļaino puisi ar rētu uz pieres. Diemžēl. (Lai arī tas briļļainais puisis ar rētu vienmēr būs īpašāks, un viņu es nemācēšu nemīlēt un neienīst.)
Tad nu šis ir paskaidrojums par to, kas ir “Stoner”, kāpēc man tā patika, ko es tajā atradu un vienlaikus brīdinājums tiem, kam šādas grāmatas nepatīk un šķiet garlaicīgas. Jo es viņus ļoti labi saprotu.

There are wars and defeats and victories of the human race that are not military and that are not recorder in the annals of history.

Un es beidzot tiku līdz grāmati.

Stouneris (jā, nosaukums, mani sasmīdināja)

“Stoner” Džons Edvardss Viljamss sarakstīja 1965. gadā un, cik nu var spriest, nekādu dižo popularitāti grāmata tolaik neizpelnījās, līdz to no aizmirstības 2003. gadā izvilka negaidīta pārpublicēšana un pozitīvas kritiķu atsauksmes. Vēl pēc desmit gadiem (šobrīd) izskatās, ka grāmata gozējas itin tīkamā piesaulītē, par uzmanību nesūdzas un saņem daudz kompilmentu. To visu spriežu ātri uzmetot aci Wikipedia un Goodreads pieejamajai informācijai.

“Stoner” īsu, asprātīgu kopsavilkumu atradu mētājamies tur pat, Goodreads, starp lasītāju recenzijām – “life sucks and then you die”. Baigi vienkāršoti gan, bet patiesībai atbilst.

Grāmatas galvenais varonis Viljams Stouners uzaug lauku fermā neizglītotiem vecākiem un bērnībā daud strādā uz lauka. Vecāki viņu tomēr nolemj sūtīt universitātē, kur Stouners atklāj sevī negaidītu mīlestību pret literatūru un universitātes sienās pavada arī visu atlikušo mūžu kā skolotājs. Viņš apprec nepareizo sievieti, viņa ģimenes dzīve ir kluss, bet nepiekāpīgs karš, universitātē viņam jācīnās ar kolēģu intrigām un jācieš savu principu dēļ. To visu viņš panes stoiskā mierā un dzīvo tik uz priekšu, pamanās iesaistīties arī mīlas dēkā, līdz, kā jau tas neizbēgami notiek, beigās kļūst vecs un slims un mirst. Viss grāmatas kopsavilkums un sižeta atstāsts. Nekā vairāk tur nav.
Un tomēr tas pats ir uzrakstīts ļoti skaisti. Nevis tā skaisti, ka tev gribās lamāt autoru un mest grāmatu pret sienu vai pasvītrot katru otro rindkopu (kas nu kuram tuvāks), bet gan tādā veidā skaisti, ka tu tekstā nemanāmi, klusi ieaudz iekšā. Vispār, viss stāsts atgādina tādu līgani plūstošu, labi pārredzamu straumi. Pavisam mierīgi Stouners noskatās uz savu dzīvi, samierinās ar nepiepildītiem sapņiem, jo tā jau tas notiek.

Šito grāmatu lasīt nedrīkst ne saraustīti, drupinot pa mazam gabaliņam, ne arī uzreiz, vienā rāvienā. Man gāja visai lēni, lai arī uz beigām temps ievērojami pieauga un nemaz nebija garlaicīgi. Manuprāt, grāmata vienkārši ir pārāk labi uzrakstīta (un nevis mana patika pret tēmu), lai to lasot varētu garlaikoties. Vienkārši, lakoniski bet dziļi un skaisti.

Bija tikai viena lieta, kas man diezgan bieži krita acīs un, nevis traucēja vai trūka, bet gluži vienkārši gribējās vairāk kā putukrējumu uz kafijas. Džons Viljams savu stāstu stāsta pats un to dara ļoti skaisti un graciozi, bet man nu šausmīgi gribējās, lai stāstījumā iekšā viņš ielaistu arī varoņu domas un emocijas, kas bija parādītas diezgan virspusēji, jo mani tiešām interesēja, ko viņi jūt un domā rīkojoties vienādi vai otrādi un pieņemot vienus vai otrus lēmumus. Vienīgā lieta, kuras nedaudz pietrūka. Bet visādi citādi es varu teikt, ka šī ir fantastiski lieliska grāmata; viena no tajām kurai uzduries nejauši, bez īpašām ekspektācijām un tad tā tevi pilnīgi sagrauj, jo grāmatu lasītājs – cilvēks laika gaitā ir sevi izlutinājis tik tālu, ka te viņam nepatīk sižeta attīstība, te ir klišeja, te ir slikti izstrādāti tēli, neizteiksmīga valoda, pārāk gari apraksti vai vēl nez kas. Te viss bija tieši tā kā vajag un ne vairāk ne mazāk.

Ļoti ceru kaut kad ieraudzīt “Stoner” tulkojumu latviešu valodā, jo tādai grāmatai latviski noteikti ir jābūt. Tikām jāsamierinās ar glītu mīksto vāciņu iesējumu, ko man kā vēl-īsu-brīdi-pārdevējam bija tā privilēģija izlasīt Jāņa Rozes grāmatnīcā.
Iesaku visiem, īpaši cilvēkiem – grāmatu lasītājiem.

10/10 Un vieta manā VISVISVISgrāmatu plauktā.

nokrita

Es rakstu tikai naktīs, kad palieku nomodā un barojos no savām skumjām, noguruma un melnas kafijas ar medu; es esmu cilvēks, kas ienīst lietas, ko mīl un kas gribētu būt tavs draugs, bet kam nepadodas sarunas. Man šķiet skaistas neveiklas un aprautas frāzes, šķības līnijas un apdzeltējušas papīra lapas tāpēc, ka tās nav perfektas, tur vēl ir atstāta vieta tev, tieši tik daudz lai skaistumu pabeigtu.
Es gribētu dzīvot, sakot tikai un vienīgi patiesību, bet man trūkst drosmes; es meloju brīžos, kad man ir bail. Un visvairāk man ir bail no lietām, ko es vēlos, no tām, kas man patīk.
To visu tu zinātu, ja dzīvotu blakus istabā un mēs kopīgi ēstu brokastis; es tev nestāstītu savus sapņus, jo es tos nekad neatceros, nē, es tev uzdotu jautājumus par nesvarīgām lietām, piemēram tavu balto keramikas krūzi un tad, agri vai vēlu tu mani iepazītu tikai no maniem jautājumiem.
Vēl mēs sastaptos naktīs virtuvē, kad tu nāktu pēc ūdens. Sakrustotām kājām es sēdētu tajā izdilušajā klubkrēslā, satinies segā un atspiedies pret ledusskapi, bet blakus krūzē gausi kūpētu mans bezmiegs. Tu zinātu, ka es rakstu pat ja pirksti virs taustiņiem būtu mierīgi, jo pazītu mūziku – Tom Waits vai Neil Young -, un, pats labākais, nebūtu nekādu jautājumu, tu tikai padzertos, pasmaidītu un basām kājām uz aukstās grīdas aizietu atpakaļ, pieverot virtuves durvis, kurās ir kaijas formas caurums. Un tas viss tādēļ, ka tu zinātu – bezmiega naktis man vajadzīgas, lai saglabātu veselo saprātu. Jo es barojos no savām skumjām un noguruma.

Sandro Veronēzi – Pagātnes spēks (tulk. Dace Meiere)

Klasiskais garlaicīgais ievads jeb kā Andrejs nonāca pie grāmatas.

Ar Veronēzi pirmo reizi iepazinos pirms četriem gadiem, kad mēģināju lasīt tolaik vēl gluži svaigo “Rāmo haosu”; grāmatai bija smuks vāks un arī anotācija šķita daudzsološa (tulkotājas Daces Meieres vārds man vēl neko neizteica), tā nu izlēmu, ka jādod tai iespēja. Diemžēl vai par laimi (ka tik ātri), šī arī bija pirmā grāmata, kura lika man saprast, ka uz smukiem vāciņiem var viegli uzrauties – “Rāmais haoss” mani tolaik nogarlaikoja teju līdz nāvei (grāmatas nosaukums ir precīzs epitets Veronēzi rakstības stilam) un tā nu es to nometu malā ar domu, ka “gan jau kādreiz” (aizvien nav noticis).

Kad iznāca otrā Veronēzi grāmata “XY” nostaigāju tai garām gandrīz tikpat vienaldzīgi kā pavārgrāmatu plauktiem, un, visticamāk, ka tāds pats liktenis būtu piemeklējis arī nupat izdoto “Pagātnes spēku” (kurai piedevām vēl iegadījies ne tas labākais vāks), tomēr veiksmīgs gadījums lika man to paņemt rokās un iemest aci pirmajā lappusē, lai pārliecinātos, ka ir tieši tik garlaicīgi, cik atceros; tā vietā attapos pirmās nodaļas beigās un sapratu, ka būs vien grāmata jāņem mājās.

Te sākas īstais grāmatas apskats.

Jāsāk ar to, ka grāmatas anotācija ir maldinoša: romānā nav ne smakas no detektīvromāna spriedzes, komiski groteskām Itālijas šausmām un tās lasītāja dzīves dzelmes arī ir tā, aiz matiem pievilktas. Patiesībā tas ir stāsts par apkārtējās pasaules trauslumu un īpatnējā veidā ļauj to izjust arī lasītājam. (Kurš tās anotācijas vispār raksta? Tie cilvēki tiešām izlasa grāmatas vai arī tikai aizpilda tukšumu uz aizmugurējā vāka ar tikpat lielu glanci un precizitāti kā ziņu diktori stāsta par nākamās nedēļas laikapstākļiem?)

“Pagātnes spēks” ir ļoti lēna grāmata, tik lēna, ka bīstami balansē uz robežas ar absolūtu garlaicību un grafomāniju – Veronēzi stāsta lēni, ikdienišķi, par it kā nesvarīgām lietām, cilpu cilpām novirzoties no galvenās tēmas un atgriežoties atpakaļ tieši brīdī, kad lasītāja uzmanība jau ir gandrīz aizklīdusi; tekstā nav ne skaistu citātu, ne elegantu frāžu un tas pieprasa koncentrēšanos: lasot Veronēzi nedrīkst domāt par blakus lietām, citādi stāstījuma pavedienu pazaudēt ir vieglāk par vieglu. Vienlaikus teksts ir ļoti meistarīgi uzkonstruēts un, ja izdodas uztvert īsto ritmu, to lasīt ir īsta bauda, tomēr to izdarīt nebūt nav viegli, un tad nu ar grāmatu vienkārši vai nu ir, vai nav pa ceļam; ticu, ka daudz būs tādu, kas “Pagātnes spēku” norakstīs kā nelasāmu.

Sižets ir vienkāršs un vispār amatieriski klišejisks – mums ir galvenais varonis Džovanni, veiksmīgs, bet ne īpaši talantīgs un noteikti ne interesants, bērnu grāmatu rakstnieks kurš ir precējies un viņam ir bērns. Džovanni tēvs nesen ir nomiris un viņa personība ir galvenais knapā sižeta virzītājspēks: taksometra vadītājs, kurš Džovanni ved mājup un šķiet nepārprotami draudīgs, apgalvo, ka ir Džovanni tēva draugs un patiesība par Džovanni tēvu esot tāda, ka viņš visu savu mūžu ir bijis padomju spiegs. Vienlaikus pa vīlēm irst Džovanni laulība un viņš, realitātei brūkot, sāk apšaubīt visus savus dzīves faktus un patiesības, bet pašās beigās pamanās iekļūt avārijā.
Visi sižeta punkti ir akurāti savirknēti viens pēc otra, lai jau tā rāmajā plūdumā neveidotos nekāds sajaukums un šajā brīdī rakstnieks spēlējas ar galvenā varoņa reakcijām, izjūtām un darbību, kas ir vienkārši neticamas. Tik pat neticamas, kā apgalvojumi par tēva spiega identitāti un drošības dienestu kratīšanu slimnīcā. Komplektā nāk arī minimālistiski izstrādāti (galvenais varonis) vai vispār neizstrādāti (visi pārējie) tēli.

Šķiet apbrīnojami, ka grāmata, būvēta no tik daudzām greizām piruetēm, vispār spēj turēties kopā, tomēr Veronēzi kaut kā izdodas šo groteski neveiklo balerīnu noturēt perfektā līdzsvarā, un es apgalvoju, ka lai arī viss, ko nupat teicu izklausās gaužām slikti, “Pagātnes spēku” (pie tam vēl nosaukums!, tā taču sauc tikai ezotērikas un pašpalīdzības grāmatas) es nešaubīdamies ievietoju savā favorītu plauktiņā un došu iespēju arī jau reiz izbrāķētajam “Rāmajam haosam”.

Kāpēc, to ir grūti skaidri pateikt, tā vienkārši ir sajūta, kas piemīt šai grāmatai, visas neveiklības un paviršības kas ir darbā, tās ir ieaustas acīmredzami apzināti, ķircinot lasītāju un veidojot vēl vienu slāni grāmatai (liekot gandrīz pašam sajust kā tas ir, kad sabrūk fakti un realitāte ap tevi), gribas ar nagiem izskrāpēties cauri augšdaļai un tikt iekšā, aiz tēlu šizofrēniskajiem un nepamatotajiem lēmumiem, starp viņu pasaules šaubām un ieviest tur loģiku. Ir tā, ka Džovanni šaubas par lēmumiem un sevi, izjutu arī es, nepārtraukti apšaubot grāmatu un mēģinot to sagrozīt vienā vai otrā leņķī, lai iekratītu visus kauliņus pareizajās vietās.

Protams, iespējams, ka es visu esmu pārpratis un šī vienkārši bija ne pārāk laba grāmata īstajā brīdī, tomēr te un tagad “Pagātnes spēks” un pasaules uzskatu trauslums, par ko tas stāsta izrādījās negaidīti laba un noteikti ļoti interesanta grāmata (hehe interesanto grāmatu plauktā gandrīz prasās izbrīvēt vietu blakus “Nams, kurā…”). Veronēzi īpatnējā valodas plūduma dēļ neriskēšu to kādam ieteikt, liekas pārāk viegli nošaut greizi.

9/10

Roberto Bolanjo “2666”

Kad es cilvēkiem teicu, ka lasu “2666”, daudzu pirmais jautājums bija par to vai grāmata nav tīrā grafomānija (1120 lapaspuses tomēr nav joka lieta) un vispār ir lasīšanas vērta, kas neizbēgami noveda pie diskusijām par to, vai ir iespējams radīt tik daudz teksta par vienu tēmu, nezaudējot kvalitāti un neieslīgstot marasmā. Un “2666” apliecināja, ka tas pavisam noteikti ir iespējams.
Pirmkārt “2666” ir nevis viena grāmata, bet gan piecas grāmatas vienā izdevumā, kas nozīmē, ka vienai grāmatai paliek drusku virs 200 lapaspusēm un pavisam godīgi – nezinu nevienu lasītāju, kurš tādu apjomu nevarētu pieveikt vienā vakarā. Tomēr viss nav tik vienkārši – milzīgais teksta blāķis patiešām nospiež un es atelpai paralēli lasīju arī citas grāmatas, lai, drošs paliek drošs, pārliecinātos, ka bezgalīgie stāsti dzīvē (diemžēl) neeksistē. Vispār jau “2666” lasās apbrīnojami viegli (paldies Dacei Meierei par lielisko tulkojumu) un nesaprotu es tos, kas raksta, ka lasīt ceturto daļu par sieviešu slepkavībām bijis fiziski smagi – man tieši šī daļa šķita visdinamiskākā un uzturēja intrigu (un par bezemociju necilvēku es sevi neuzskatu), kas gan grāmatā netiek atrisināta, par ko es esmu nedaudz dusmīgs uz rakstnieku, bet par to vēlāk.

Es savā salīdzinoši nelielajā lasītāja pieredzē esmu lasījis četrus dienvidamerikāņu rakstniekus un man tiešām šķiet, ka viņi visi raksta ļoti līdzīgi un par ļoti līdzīgām tēmām. Var jau būt, ka es kļūdos, bet, manuprāt, ir diezgan droši teikt, ka ja esat lasījuši Markesu, būsiet pazīstami ar Bolanjo teksta plūdumu un ja jums patika Markess (ko es dievinu), jums patiks arī Bolanjo. Neliela atšķirība gan ir viņu abu teksta strukturēšanā – Markesa teksts ir nepārtraukts plūdums, kur grūti atrast vietu, lai ieelpotu, bet Bolanjo teksts ir saskaldīts sīkos fragmentos, kas it kā ir ērti lasīšanai, bet man šķita kaut kā ļoti mākslīgi, jo stāstījums nepārtraukti turpinās un tas skaldījums ir vienkārši mākslīgas atstarpes starp rindkopām, kuru tur patiesībā varēja arī nebūt.
Lasot es vairākas reizes domāju vai grāmatu nebūtu iespējams noīsināt un vai dažas detaļas nav liekas, jo dažkārt šķita, ka rakstnieks ir nedaudz aizrāvies, atstāstot kārtējo piektā plāna varoņa biogrāfiju, bet beigās sapratu, ka par noīsināšanu nevar būt ne runas – ir rakstnieki, kuru grāmatu burvība slēpjas valodā (kā Kaningemam, Bariko vai Vasmu), stāstā (kā Roulingai, Tolkīnam vai Murakami) vai stāstījumā (Markess, Petersons un Gorders), kur milzīgi svarīga ir tieši teksta struktūra, piruetes, atmiņu ainas un mazie stāsti stāstos. Un Bolanjo kā reizi pieder pie tiem, kuru grāmatās vislielākā nozīme ir stāstījumam un struktūrai, kas nozīmē, ka viņa grāmatas pavisam vienkārši nedrīkst noīsināt – katrā no grāmatas piecām daļām, kas ir būvēta ap vienu vai pāris centrālajiem varoņiem, viņš it kā rotaļājoties, it kā nejauši aizplūst pie starp citu pieminētiem tēliem, kuru dzīvesstāstus atstāsta šajās vairākas lapas garajās atkāpēs un tas viss savādā kārtā veido ļoti spēcīgu un viengabalainu konstrukciju – tā kā trose, kas savīta no vairākām sīkām drātīm; ir skaidri redzams, ka viņa stāsts un stāstītāja talants ir tik liels, ka to saturēt kopā nav joka lieta un mazāk apdāvinātam rakstniekam to diez vai izdotos izdarīt.

“2666” ir Bolanjo pēdējais un slavenākais darbs, ko viņš turpināja labot līdz pat savai nāvei un bija vēlējies katru no piecām daļām publicēt atsevišķi, lai viņa radinieki tādējādi varētu nopelnīt vairāk, tomēr tā galu galā nenotika un es uzskatu, ka grāmatai tas ir nācis tikai par labu (lai arī lasītāja mugurai un pleciem, grāmatu staipot līdzi, noteikti ne) – ir ļoti svarīga secība, kādā tiek izlasītas daļas (kad lasot prātoju, vai tās nebūtu iespējams samiksēt citādā secībā ātri nonācu pie secinājuma, ka tādā gadījumā vairums lasītāju vienkārši iesprūstu), jo katra daļa atklāj drusku vairāk no stāsta un kopā veido (gandrīz) pilnīgu attēlu – tas ir apmēram tāpat kā skatīties piecu dažādu ģimenes locekļu fotoalbumus, kas tikai visi pieci kopā spēj parādīt kāda īsti ir ģimene un vienlaicīgi pastāstīt par katra ģimenes locekļa dzīvi un draugiem. (Man šķiet, es atkal sāku izklausīties pēc Koelju.)

Pirmā daļa vēsta par četriem literatūras kritiķiem, kas kļūst par draugiem un izveido ko līdzīgu mīlestības četrstūrim pateicoties savai kopīgajai kaislībai uz kādu vācu rakstnieku Arčimboldi, kura popularitāte un prestižs aug augumā ar katru gadu aizvien vairāk, bet kura personības noslēpumam pietuvoties ir neiespējami. Galu galā viņi dodas uz Meksikas pilsētu Santaterasu (vārdu noteikti rakstu nepareizi), kur, kā baumo, rakstnieks manīts un tur uzzina par pilsētā notiekošajām slepkavībām un iepazīstas ar kādu vietējo literatūrzinātnieku.
Otrā daļa pievēršas šī literatūrzinātnieka dzīvei, attiecībām ar sievu un bailēm par meitas drošību slepkavu pārņemtajā pilsētā.
Trešā daļa ir atvēlēta melnādainam žurnālistam no Amerikas, kurš ierodas Santaterasā, lai rakstītu par boksa maču, bet uzzina par sieviešu slepkavībām, satiek dienvidamerikāņu literatūrkritiķa meitu un laikam jau viņā iemīlas. Gluži nejauši viņš pietuvojas sieviešu slepkavību mistērijas epicentram, bet beigās izlemj, ka negrib tikt šajā lietā iesaistīts un aizbrauc.
Ceturtā daļa vēsta par pašām slepkavībām, policijas darbu un to, kā noris pilsētas dzīve. Šī ir garākā grāmatas daļa, kurā Bolanjo ir aprakstījis visas sieviešu slepkavības vairāku gadu garumā (pats gan neskaitīju, bet no citu recenzijām secināju, ka aprakstītas ir 200 slepkavības). Šī daļa gandrīz visiem šķiet smagākā, bet man likās ļoti interesanta un es to pieveicu ātri. Laikam tādēļ, ka praktiski nelasu kriminālromānus un tāpēc šajā literatūras lauciņā esmu gandrīz zaļš gurķis. Spriežot pēc aizrautības, kādu manī izraisīja šī daļa, tas ir kaut kas, ko manā literārajā ēdienkartē vajadzētu mainīt. Pašās beigās gan es biju dusmīgs uz Bolanjo par to, ka viņš tā arī nepateica, kas tad slepkavībās ir vainīgs un kas aiz tā visa slēpjas. Nu nav smuki šitā cilvēkus vazāt aiz deguna!
Piektā daļa beidzot pievēršas mitoloģiskajam rakstniekam Arčimboldi, atklājot viņa un viņa ģimenes locekļu dzīves, kā arī savelk kopā viņa un sieviešu slepkavību mistēriju un atklāj lasītājiem, ko Arčimboldi dara Santaterasā. Izrādās, galvenais slepkavībās apsūdzētais ir viņa māsas dēls, taču, ja godīgi, apsūdzības šķiet safabricētas.

Nedomāju, ka šajā sižeta aprakstā esmu kaut ko nospoilojis galvenokārt jo, kā jau teicu, grāmatā galvenais ir nevis sižets, bet gan stāstījums. Vēl jāpiebilst, ka tie, kas ķeroties klāt grāmati cer uz krietnu devu maģiskā reālisma, visticamāk, būs vīlušies – nu nav tomēr Bolanjo ne Markess, ne Fosness Hansens un vienīgais iemesls, kāpēc grāmata tiek ieskaitīta maģiskā reālisma plauktiņā ir tas, ka Arčimboldi ir pilnīgi un absolūti izdomāts rakstnieks, kurš tomēr ir gana nozīmīgs, lai ietekmētu Eiropas literatūras ainu un tiktu vairākkārt nominēts Nobela prēmijai.
Viena lieta, kas man grāmatā brīžiem pietrūka ir ciešāka saikne ar tēliem – lai arī visos sīkumos tika izstāstītas gan viņu, gan apkārtējo cilvēku dzīves, iespēja ielūkoties tēlu domās un emocijās tomēr nebija izmantota pilnībā un atstāja nelielu tukšuma sajūtu, tomēr arī šo mīnusu, tāpat kā visus pārējos, norakstu uz to, ka grāmatā svarīgākais ir stāstījums, nevis tēli, valoda vai stāsts. Piešķiru “2666” vietu savā favorītu plauktiņā un deviņas zvaigznes no desmit. Labprāt būtu paticies lasīšanu (kas jau tā bija ilga) pastiept garumā vēl mazliet, vai vismaz ietikt stāstā iekšā dziļāk.

(Atcerējos – lai arī grāmatai beigās pievienotajā komentārā izdevējs (vai vēl kāds, kura titulu es neatceros) bija centies atšifrēt romāna nosaukumu “2666”, tā nozīme man netapa skaidra ne pēc grāmatas, ne komentāra izlasīšanas.)
(Grāmatā ir miljons sīkumu un starp citu fragmentu, kas lasīšanas procesā paslīd garām bez īpašas ievērības un, ja tomēr nav aizmirsti, piešķir jēgu un citu nozīmi daudzām lietām vēlāk. Šis ir iemesls, kāpēc es gribu grāmatu pārlasīt.)

– Ikviena dzīve, [..] lai arī cik laimīga ta’būtu, vienmēr beidzas sāpēs un ciešanās.
– Vienmēr tomēr ne, [..] piemēram, ja tev ielaiž lodi pakausī un tu nemaz neesidzirdējis to sūdabrāli, kas tev pienāk no aizmugures, tad tu nonāc viņā saulē bez sāpēm un bez ciešanām.

– Vai jūs ticat, ka cilvēka vārds ir viņa liktenis?
– Nē, [..] man izdevīgāk ir tam neticēt.
– Kāpēc?
– Man ir pavisam parasts un banāls vārds.
– Visi vārdi ir parasti un banāli, visi ir prasti. Būtībā ir vienalga, vai tevi sauc Kellija vai Lusija Marija. Visi vārdi iznīkst. To vajadzētu mācīt bērniem jau sākumskolā. Taču mēs baidāmies to darīt.

– Apzvēri!
– Es tev zvēru.
– Pie kā tu man zvēri? Pie tēva, pie mātes, pie Dieva?
– Es tev zvēru pie Dieva.
– Es neticu Dievam.
– Nu tad es tev zvēru pie sava tēva un mātes.
– Šie zvēresti neskaitās, [..] vecāki neskaitās, jo ikviens vienmēr cenšas aizmirst, ka viņam vispār ir vecāki.

[..] rakstīšana visbiežāk ir tukšums. Cilvēkam, kurš raksta, iekšā nekā nav. [..] Jo rakstošais tikai pieraksta diktētu tekstu.

[..] vēsture ir pavisam parasta mauka un nekādu izšķirošo brīžu tai nemaz nav, ir tikai nebeidzams ņudzeklis mirkļu un zibenīgi pagaistošu brīžu, kas savstarpēji sacenšas baismīgumā.

rīgas rīta nogurums

sensenos laikos (kas nebija senseni), kad es vēl mācījos universitātē bija priekšmets fotožurnālistika (ar ko ir piespamots šis blogs) un kura ietvaros bija jāveido street photography fotosesija. man nebija ne laika, ne tehnikas, tāpēc aizņēmos vienīgo pieejamo fotoparikti – liānas filmiņaparātu un nepilnas stundas izstaigāju centru, spaidīdams podziņu. laiks bija izcili draņķīgs, iedvesmas – nekādas un galu galā nebija arī laika savākt filmiņu no darbnīcas, tāpēc fotogrāfijas nevarēju nodot un vispār labu brīdi par tām biju aizmirsis. ja jau neesmu draugos, instagramā un nemāku feisbuku, varu spamot tepat.

a

kā iet?

drīz būs divi un man jau vajadzētu gulēt – rīt es noteikti ienīdīšu gan sevi, gan cilvēkus, gan kārtējo pusnakts bezmiega kafiju. klusums, es iedzeru malku (melis, tas vienkārši labi izklausījās).
bet patiesībā jau tas ne ar ko neatšķiras no ikdienas. tikai par to nerunā, nedrīkst. esi mēģinājis kādam teikt, ka ienīsti cilvēkus, sevi un neapdomīgus lēmumus? gan jau: reizi vai divas un tad mainījis sarunas tematu, varbūt pats nobijies no pateiktā – tas taču izklausās tik dramatiski: ienīst. kā kaut ko vispār ir iespējams tik strikti kategorizēt? bet redzi, vārdi to dara. un ja to dara vārdi, to dara cilvēki, jo (ak, koelju!) pasaule ir būvēta no vārdiem.
bet nē, es par to negribu runāt, jo patiesībā jau es neko no tā visa neienīstu, tas vienkārši ir tuvākais apzīmējums, ko spēju izveidot. to varētu paskaidrot un iztirzāt sīkāk, pat izveidot pētījumu. bet es negribu, tas pieprasa pūles un domāšanu, un, cik vien iespējams, es izvairos kā no viena, tā otra.
(tagad es domāju kā turpināt.)
man šķiet, ka problēma ar lietām, ko es daru ir tā, ka es cenšos katrā sīkumā ielikt visu savu dzīvi un pieredzi. it kā jau ir skaidrs, ka konkrētajā caurumā nu nekādi neiebāzīsi ko vairāk par to, kas tam paredzēts (pārbaudīts simtām reižu darbā – pamēģini nu iestūķēt mazajā jāņa rozes maisiņā to pretīgo, brēcošo bēbi (šoreiz gan runa par lellēm)), bet gribās jau vienalga. piemēram, šo bloga ierakstu es iesāku reizes desmit, ne reizes netikdams tālāk par atvērtu word failu. arī tagad otro rindkopu izdzēsu un pārrakstīju vismaz piecreiz – man gribās vienā teikumā pateikt visu, kas notiek manā dzīvē un visu, ko es domāju (lai arī principā es cenšos to nedarīt). to laikam sauca par perfekcionismu, ja? man jau šķita, ka es neietiplstu tajā kategorijā, ko @mazliet_lotes savā blogā sauc par zaķīšiem, bet zaķīšiem laikam perfekcija ļoti patīk (tā ir nedzīva mīlīt, iegaumē to).
nē, nē, es jau atkal uztaisīju haosu, sākšu visu no jauna:
šī ir pavisam parasta diena (nu labi, nakts) un ir pulksten 02:05 divdesmit trešajā novembrī (es to izrunāju ar divskani “o” kā “ola”, jo mans novembris vemj. velns, tikko sapratu, ka nav novembris, jo rīt taču ziemassvētki. nu labi.) un man nav ne mazākā iemesla rakstīt šo bloga ierakstu. es vienmēr domāju tā: uzrakstīšu, kad manā dzīvē kaut kas tiešām notiks un būs ko teikt, nu, piemēram, tad, kad pa logu ievelsies meteorīta lauska. tas taču ir visnotaļ reāli, galu galā matemātiskā iespējamība ir tieši 50:50 – vai nu tas notiks pēc minūtes vai nenotiks pēc minūtes. tas pats attiecas arī uz aiznākamo minūti.
piedod, ja tu šo tiešām lasi, es esmu draņķīgs stāstnieks un gribu izstāstīt vairākus stāstus vienlaicīgi. neizstāstu nevienu.
bet šī ieraksta vērtība ir tāda, ka es atkal rakstu. tas ir galvenais. es zinu, ka gribu rakstīt, zinu, ka mīlu tekstu, bet man trūkst pārliecības un apņēmības.
ā, jā, vēl viena lieta, ko es alkstu iemācīties: darīt lietas tieši šobrīd, tagad. tūlīt paskaidrošu: tas nenozīmē izkāpt no gultas un sākt lēkāt ar lecamauklu, bet gan nenospraust termiņu “sākšu mācīties vācu valodu” nākampirmdien, rīt no rīta vai sākot ar jauno gadu. vecīt, tu to neizdarīsi. totāli. dari tagad.
nu ir muļķīgi iestāstīt sev, ka par prakses vietu, jauno studiju programmu vai absurdo biznesa plānu sākšu domāt nākamnedēļ, kad “būs vairāk laika” un “varēšu sākt bīdīt lietas”. tas tā nestrādā. es pārcēlos no liepājas uz rīgu, iestāstīju sev, ka tad varēšu sākt risināt savas problēmas, mainīt lietas dzīvē. tu nekļūsti par citu cilvēku tikai tāpēc, ka pulkstenis nosit astoņi no rīta (nē, tik agrs vēl nav); tas notiek pakāpeniski kā ar smilšu pulksteni: pa graudiņam, tērcītē vien un tikai tad kad tu tos visus esi izbēris (darāmā kārta!) pulksteni var apgriezt otrādi.
nu jau palika drusku vieglāk. tu taču zini, ka, ja ilgi neraksta, vārdi sakrājas kaklā kā spalvu kamols kaķim un tie ir vienkārši jāizvemj, nekāda skaistā kompozīcija tur tāpat nesanāks. modernā māksla varbūt vienīgi, bet būsim godīgi: arī tās atšķirību no kārtīga korķējiena es nekad neesmu izpratis.
tā, vēl kaut kas: tu maz zini, cik reiži dienā es izsaucos “cik skaisti!” nu labi, nav jau baigi daudz, bet tie paši nejēdzīgi kategoriskie vārdi savas neprecizitātes dēļ tik bieži izveido absurdi skaistas frāzes, ka tās vienkārši prasās uz pierakstīšanu. slikts piemērs, bet tomēr: cilvēks saka, ka izmainījis savu dzīvi par 360 grādiem. skaidrs, ka čalis ir galīgs cirvis un neko nejēdz no ģeometrijas, bet ja tā padomā: cik skaisti!; viņš ir izmetis pirueti, atgriezies sākuma punktā un nekas nav mainījies, tikai galva drusku sareibusi. tā tu vari mest piruetes cik uziet, bet svarīgāka par apgriezienu skaitu tomēr ir precīza piezemēšanās.
jā, vēl es gribu uzrakstīt to banalitāti, ka pirmais iespaids par cilvēkiem tiešām ir apbrīnojami neprecīzs.
vēl lieta, ko nekad nevienam neesmu teicis: par cilvēkiem, ko es pazīstu es domāju kā ar cilvēkiem ar mirdzumu, viņi pūlī ir izgaismoti. varbūt ne burtiski, bet nu, nošārpoti vismaz. labi, jēli sanāca, piekrītu.
man jau apnika.
bija vēl kāda svarīga lieta, ko es aizmirsu. nu, cerēsim, ka tā bija svarīga, jo tad man ir attaisnojums, kāpēc sanāca tāds nebūt ķīselis: svarīgā lieta būtu visu sakārtojusi pa plauktiņiem.
vēl viena atzīšanās, kas laikam liecina par to, ka esmu atmetis kādu zināmu daļu bērnišķības: vairāk ar visu es ilgojos pieaugt. padomā, cik skaisti skan frāze “sakārtota dzīve”! šajā plauktiņā stāv ievārījumi, te žāvēti āboli, bet tur, kastītē pašā stūrī glabājas vaska sveces gadījumā, ja pazūd elektrība.
agrāk man šķita apbrīnojami skaists haoss, patiesībā es pat atceros precīzu citātu no putnu balles dziesmas (jā, manā dzīvē bija posms, kad biju neticami bērns (gribēju vēl piemetināt romantiķis, bet tad apdomājos un sapratu, ka tie ir sinonīmi): “tu jūties viscaur izpētīts”, tās bija manas lielākās bailes: dzīve bez pārsteigumiem, spēja ieraudzīt un atrast sevī visu un to pārzināt. tagad es skaistumu redzu perfekti ieeļļotā mehānismā, varbūt šveices pulkstenī. man patīk kārtība, man tā ir nepieciešama, ir taču skaisti zināt, kur glabājas viena vai otra lieta, kad un kā to pielietot un ja vēl tas ir alfabēta secībā! kārtība ir mana jaunā mīlestība. tāpēc man savā ziņā ir iepaticies strādāt savā nodaļā (ne ziemassvētku laikā, protams un rotaļlietām es netuvojos aizvien) – bērnu grāmatas, tas ir tik skaisti! tā ir vieta, kur neviens nelien iekšā, jo visiem tas šķiet bezgala sarežģīti un haotiski, bet tieši tāpēc es tur varu izveidot pats savu kārtību, salikt lietas īstajā secībā un neviens tās nepārkārtos.
ā, jā, par ziemassvētku laiku un darbu: nedomāju, ka dāvanas kādam vēl jebkad dāvināšu ziemassvētkos. drīzāk ir skaisti nopirkt lietu un atdāvināt bez iemesla. bet ziemassvētkos, kad cilvēki iet iekšā ar mērķi “man vajag tik un tik dāvanas, kam jums ir atlaides” un bariem, bariem vien, man nāk vēmiens (burtiski, gas vakar, gan šodien man bija slikta dūša no cilvēku bara un vajadzēja atpūsties). pavisam nopietni: nafig? šonedēļ esmu izvēlējies dāvanas vismaz 100 cilvēkiem, par kuriem neko nezinu, tikai tāpēc, ka viņu tuvinieki vai draugi bija tik neieinteresēti, nezinoši vai vienkārši stulbi, ka nespēja pateikt neko vairāk, ka grib “kaut ko interesantu puisim”.
tad vēl pāris dusmu brīži: vai cilvēki tiešām domā, ka es spēju paturēt prātā katru pēdējos desmit gados iznākušo grāmatu un to vai šīs stundas laikā tā ir vai nav izpirkta, zināt to saturu un cenu? stulbuma kalngals ir cilvēki, kuriem it kā ir prātā konkrēta grāmata, kuru viņi apraksta šādi: “sakiet, kur jums stāv tā grāmata meitenēm par pieciem latiem? man draudzene stāstīja, ka esot ļoti interesanta.”
tā, tā, tā.
piedod par aizkaitinājumu, par jucekli es patiesībā nejūtos vainīgs.
vēl viena mirkļa ideja: turpmāk uz jautājumiem “kā iet?” atbildēšu nevis ar “nē!”, bet gan nosaucot sava bloga adresi. te ir lielākā daļa gružu, kas notiek manā prātā un ar ko man pietiek drosmes dalīties.
man bija vēl ko teikt, bet šis izvemtais kamols jau tā ir par lielu. lai paliek vēl citām reizēm.

Fotožurnālistika mūsdienās.

brīdinājums: raksts ir nāvīgi garlaicīgs un bezsaturīgs, blogā ievietots tikai stingru akadēmisku noteikumu dēļ. nelasiet.

&&

Kopš fotogrāfija 19. gadsimta beigās ienāca medijos un kļuva par daļu ziņas, tās loma žurnālistikā vairākkārt transformējusi­es atbilstoši „laika garam” jeb aktuālajiem sabiedrības priekšstatiem par fotogrāfiju. Nav gan noliedzams, ka šis process darbojas arī atgriezeniski (fotogrāfijas izmantojums medijos maina sabiedrības izpratni par to) un fotogrāfija pati ir tā, kas veido stereotipus par sevi.

Tiek uzskatīts, ka fotožurnālistikas zelta laikmets bija divdesmitā gadsimta vidus – šobrīd lielajos, komerciālajos medijos labi spēcīgas fotožurnālistikas piemēri sastopami samērā reti, bet Latvijā, to tikpat kā nav – fotogrāfija ir nevis ziņa pati par sevi, bet gan ilustrācija rakstītai vai runātai ziņai. Sabiedrība ir neizglītota un nezina, kas ir fotožurnālistika – fotogrāfiju mūsdienās arvien biežāk neuztver nopietni, jo puslīdz labas kvalitātes bildi ar telefonu mūsdienās iespējams uzņemt un instagramēt jebkuram. Vēl drusku piepūloties to var ielikt sociālajā tīklā un padarīt par ziņu – fotžurnālistika!

Manuprāt, šobrīd īsta fotožurnālistika drīzāk balansē uz robežas ar mākslu, jo attēlos ārkārtīgi svarīga ir estētiskā kvalitāte, bet vienas fotožurnālistikas publikācijas sagatavošana var aizņemt krietni ilgu laika sprīdi – mēnešus, pat gadus, kas ziņas aktualitāti padara par elastīgu jēdzienu un fotožurnālistiku formāta ziņā drīzāk pielīdzina dokumentālajam kino, nevis ziņām.

Uzskatu, ka fotožurnālistikā arī ir sarežģīti saglabāt objektivitāti, kas ir viens no kvalitatīvas žurnālistikas stūrakmeņiem – kamera savā būtībā ir selektīva un fotogrāfiem tiek mācīts, ka svarīgi ir iegūt interesantus, krāšņus, kontrastainus un neikdienišķus kadrus, kas ir samērā reti sastopami un tādēļ nebūt neatspoguļo objektīvo realitāti – jau pati labas fotogrāfijas definīcija nonāk pretrunā ar labas žurnālistikas definīciju. Tekstā un filmētā kadrā ir viegli iespējams ietvert notikuma kontekstu un dažādus viedokļus, kas sniedz pilnīgāku ieskatu notikumā, kamēr fotogrāfijā tas ir sarežģītāk, jo attēlā ir redzama tikai kāda konkrēta vieta, nofotografēta iespējami estētiski, noteiktā kadrējumā un no noteikta skataunkta; tā pati vieta no cita skatapunkta visticamāk izskatās pilnīgi citādāk un stāsta citu stāstu, kas paliek ārpus kadra. Tas nozīmē, ka fotogrāfija viena pati ir nepilnvērtīga – ir nepieciešama vesela attēlu sērija, lai kaut ko attēlotu daudz maz objektīvi un teksts, kas paskaidrotu kas īsti ir attēlotais, jo, tikai radot kontekstu, lietām tiek piešķirta nozīme.

„Fotogrāfijas struktūra nav izolēta; tā ir komunikācija ar vismaz vienu citu teksta struktūru: nosaukumu, parakstu vai rakstu, kas pavada katru preses fotogrāfiju.” [1. 195. lpp] „Īsumā visas „imitējošās” mākslas satur divu veidu ziņas – analogo un konotēto.” [1. 197. lpp] Varētu teikt, ka attēls pats par sevi ir bez nozīmes – tas cenšas reproducēt realitāti, tomēr reproducēt var jebko un tas pats par sevi neko nenozīmē, tomēr sabiedrība neskatās uz fotogrāfijām „tīrā” veidā. Sabiedrības skatījumu ietekmē kultūras filtrs, uzkrātā pieredze. Tas nozīmē, ka redzot bildē garenu brūnu smilšu pleķi, mēs par to nedomājam kā par brūnu smilšu pleķi, bet gan kā par taku – šim brūnajam smilšu pleķim automātiski tiek piešķirta nozīme. Varbūt tā ir patiesa, varbūt tā nav patiesa. Redzot tikai fotogrāfiju un nezinot par to neko vairāk, patiesus spriedumus nav iespējams izdarīt. Tādēļ fotogrāfijas interpretēšanai un uztverei ir nepieciešams konteksts – citas fotogrāfijas, kas attēlo takas (vai varbūt kapu rindas) tapšanu, tās esamību dažādos laikos, situācijās. To pašu efektu var panākt arī tikai ar teksta palīdzību. Šis ir iemesls, kādēļ teksts un konteksts ir tik ļoti nepieciešams – tas pilnībā maina fotogrāfijas būtību. Labi pārzinot kultūru un sociālo kontekstu, ar fotogrāfijam, rādot tās vienkārši un neko nepaskaidrojot, ir iespējams veiksmīgi manipulēt – paredzēt ko sabiedrība fotoattēlā saskatīs un ko domās. Tas nozīmē, ka fotogrāfiju ļoti veiksmīgi var izmantot kā propogandas ieroci, kas arī tika darīts pagājušajā gadsimtā totalitārajos režīmos, retušējot attēlus vai apgraizot tos, un tiek darīts mūsdienās konstruējot attēlus mediju un reklāmas vajadzībām – „Kamera ir lāde Pandoras rokās,” [5. 31. lpp] par šo tēmu raksta Džons Tags. Pareiza konteksta piešķiršana, manuprāt, ir viena no būtiskākajām lietām, kas atšķir mākslu no fotožurnālistikas – mākslā reālistisks konteksts ne vienmēr ir nepieciešams, tas izaicina, uzdod jautājumus, tomēr fotožurnālistikā ir nepieciešams faktus skaidrot, interpretēt, nevis tikai demonstrēt. Frāze „bilde runā pati par sevi” ir patiesa, tomēr neobjektīva – bilde var stāstīt ko pavisam citu, nekā tajā ir attēlots patiesībā, vēl svarīgāk – bilde var stāstīt katram ko pilnīgi citu. Fotožurnālistikā tas nav pieļaujams, jo tas nav objektīvi.

Vēl viena, manuprāt, šodien aktuāla problēma fotožurnālistikā ir bilžu pēcapstrāde – ir norma pielabot bildes – te nav īsti labi izdevušās ēnas, sarkanais par spilgtu, gaismas par maz. Varbūt labāk izskatītos pavisam melnbalti? Ir tiesa, ka fotogrāfiju pēcapstrāde, tās padara vizuāli pievilcīgākas, tomēr pēcapstrāde fotogrāfijas arī attālina no realitātes – ir mākslinieciski attēlu padarīt melnbaltu. Tas ļauj koncentrēties uz svarīgāko. Bet dabā nav melnbaltu kadru, dabā ir krāsaini kadri. Pārveidojot attēlu no krāsaina uz melnbaltu mainās fokuss un ainavā izceļas citas lietas, kas dabā, iespējams, ir otrajā plānā. Šāda pieeja attēlu fotožurnālistikā, manuprāt, kropļo – ja uzdevums ir objektīvi un patiesi(!) izstāstīt stāstu, tad jebkāda attēla manipulācija to drīzāk pietuvina glancētām, apzināti konstruētām modes fotogrāfijām, nevis dzīvei.

Džons Scarkovskis par fotogrāfiju apstrādi un realitāti izsakās šādi: „neskatoties uz savu faktisko un pārliecinošo esamību, fotogrāfijas arīdzan atšķiras no realitātes. Realitāte tiek filtrēta, samazināta, pārveidot monohroma, attīrīta vai sakāpināta.” [2. 17. lpp]

Būtībā tas nozīmē, ka fotogrāfijai ir jāpieiet kritiski – to nedrīkst uzlūkot kā realitātes atspulgu, lai arī pirmajā brīdī fotogrāfija šķiet esam šis atspulgs. Par to darbā „Pretim fotogrāfijas filozofijai” (Towards a Philosophy of Photography) runā Viljems Flussers, viņš apraksta „naivos vērotājus” – „Šādi vērotāji taktiski akceptē, ka caur fotogrāfijām ir iespējams skatīties uz ārpasauli un fotogrāfijas visums ir tas pats, kas reālā pasaule.” [4. 41. lpp] Kā piemēru tam, ka fotogrāfiskā realitāte nav tā pati, kas īstā realitāte Flusers min to pašu melnbalto fotogrāfiju, kas reāli neeksistē. Es uzskatu, ka mūsdienās šādu naivo vērotāju praktiski nav, jo fotogrāfiju apkārt ir tik daudz, ka cilvēki jau kopš bērna kājas ir radināti lasīt un analizēt. Flusers raksta, ka naivie vērotāji nespēj uztvert fotogrāfijā iekļauto vēstījumu – tas nozīmē, ka šie cilvēki nav spējīgi uztver reklāmas, jo uz piena pakas attēloto smaidīgo govi uztver vienkārši kā smaidīgu govi, nevis vēstījumu, ka izdzerot pienu jūs kļūsiet laimīgi un veselīgi. Būtībā „naivie vērotāji” ir cilvēki, kas nespēj uztver fotogrāfijas konotēto vēstījumu, bet redz fotogrāfiju tās denotētā formā bez konteksta. To var pielīdzināt iziešanai caur fotoizstādi nelasot bilžu vai izstādes aprakstus – ir redzamas fotogrāfijas, dažas pievilcīgas, dažas mazāk pievilcīgas, taču tās neizsaka neko īpaši vairāk līdz netiek izlasīts fotogrāfijai pievienotais teksts, kas ļauj uztvert attēla kontekstu un ieraudzīt to citā gaismā.

Vēl vienu interesantu aspektu, kas ietekmē visu fotogrāfijas uzņemšanas procesu un tajā redzamo savā darbā „On Photography” apraksta Sūzena Sontāga. Viņa raksta, ka jau kopš fotogrāfijas pirmsākumiem fotogrāfi ir tiekušies pēc skaistiem kadriem – „Neviens neizsaucas „Vai tas nav neglīts! Man tas obligāti ir jānofotografē!” Pat ja kāds tā saka, tas visticamāk nozīmē tikai „Tā neglītā lieta man šķiet… skaista.”” [3. 74. lpp] Pat neglītais ir jānofotgrafē skaisti – kara ainas, sāpes, kroplība, tam visam ir jābūt harmoniskā kompozīcijā, labā krāsu gammā pat ja tos nozīmē 20 kadru izbrāķēšanu līdz izdodas atrast īsto. Lai arī šāda pieeja tāpat kā manipulācija ar toņiem maina fotogrāfijas realitāti, es uzskatu, ka tā ir pieļaujama un ir galvenais un nepieciešamākais fotogrāfa ieguldījums attēla tapšanā – īstā leņķa, īsto parametru izvēle. Tāpat kā žurnālists intervijā jautājumus noformulē konkrētā veidā un rakstam no vairākiem sinonīmiem un teikumu konstrukcijām izvēlas vienu, kas skan vislabāk, tāpat fotogrāfs strādā ar saviem darba rīkiem, lai sasniegtu labāko rezultātu. Tomēr tieksme estetizēt nedrīkst traucēt fotogrāfijas uztverē izlaižot kādu būtisku detaļu. Manuprāt, tas būtu pielīdzināms tam, ja žurnālists rakstā noklusētu kādu būtisku faktu.

Tomēr, kā minēts, mūsdienās situācija lielākoties ir pretēja un daudzu „vienkāršo mediju patērētāju” izpratne par fotožurnālistiku ir degradēta līdz uzskatam, ka fotožurnālistika ir vienkārši tekstu pavadošas bildītes, kas var būt gan saistītas, gan nesaistītas ar reālo notikumu: fotogrāfijas no klases telpas, kur skolēni pilda eksāmena darbus rakstam par kļūdām matemātikas eksāmenā vai mākslas filmas skrīnšoti ar sadragātām mašīnām, stāstot par avāriju uz Liepājas – Rīgas šosejas.

Mediju ikdienā visbiežāk sastopamie fotožurnālistikas piemēri ir tie, uz kuriem vairums profesionāļu vai to, kas sevi par tādiem iedomājas, skatās ar greizu aci – dzeltenās preses vai paparaci fotogrāfijas ar slavenību veiksmēm vai neveiksmēm apģērba izvēlē, pieņemšanos svarā, jaunajiem mīļākajiem vai apkaunojošām situācijām – šāda veida ziņu būtiskākā daļa patiešām ir attēls, bet teksts tikai parāda notikuma kontekstu vai izceļ svarīgo.

Ar paparaci un dzeltenās preses fotogrāfijām arī saistāma lielākā daļa skaļāko mediju skandālu – fotogrāfs ar kameru ielaužas cilvēku personīgajā telpā, laupot privātumu un drošības izjūtu, kas ir viena no indivīda pamatnepieciešamībām. Personīgās telpas respektēšana arī ir žurnālistikas ētikas jautājums un tiek uzskatīta par labas un kvalitatīvas žurnālistikas atribūtu.

Veidojot rakstu vai sižetu, indivīda personīgo telpu saglabāt ir vienkārši – var mainīt vai neminēt vārdu, izkropļot balsi, (salīdzinājumā ar fotogrāfiju) bez steigas izrunāt un izsvērt jautājumus, kas saistīti ar privātumu. Indivīdu ir iespējams informēt un pasargāt. Fotožurnālistikā ir būtiski noķert labāko kadru un tas ir sekundes desmitdaļu jautājums – nospiest pogu un par sekām domāt pēc tam. Tas nozīmē, ka fotožurnālistika ir ass personas privātās telpas apdraudējums – viss, ko ir iespējams noķert kadrā no privātā automātiski kļūst par publisko un mūsdienās, kad tehniskie līdzekļi ļauj nofotografēt jebko, personas privātā telpa ir tik apdraudēta kā nekad. Ir muļķīgi cerēt, ka jebkad tiks novilktas skaidras sarkanās līnijas vietā kur sākas un beidzas privātā telpa, jo katrs gadījums ir individuāls un komerciālajos medijos (iespējams tik svarīga kā nekur) ir dzīšanās pēc sensācijas, peļņas un vārda spodrināšanas – jo dramatiskāks, diskutablāks kadrs, jo lielāku rezonansi tas rada. Apelēšana pie fotogrāfa vai medija sirdsapziņas, redzot lielisku sižetu, visticamāk būs bezjēdzīga – cilvēkiem patīk jutekļus kairinošas un izaicinošas fotogrāfijas, kas iedragā komforta zonu vai ļauj urķēties citu personīgajā dzīvē – lieliskākie fotožurnālistikas piemēri nereti ir tieši tie, kuros kāda persona vai personu grupa izpētīta ar kameru ietiecoties līdz intīmākajiem privātās dzīves brīžiem. Šī iedziļināšanās var prasīt ilgu laiku, tomēr tiek augsti novērtēta – valda princips jo atklātāk un tuvāk, jo labāk, kas skatītāju un īpaši fotogrāfu būtībā nostāda lūriķa lomā.

Cilvēki, kuru privātā telpa šajā gadījumā tiek apdraudēta jūtas nedroši, var kļūt agresīvi un censties izvairīties. Ar to saskāros arī pats savā fotožurnālistikas kursa projektā, kas, lai arī nepretendē uz kādu īpašu iedziļināšanos privātajā telpā, tomēr skar cilvēku komforta zonu – fotografējot cilvēkus sabiedriskajā transportā pārsvarā nācās sastapties tikai ar dusmīgiem skatieniem, izvairīšanos no objektīva aizgriežoties un sačukstēšanos, tomēr dažas reizes tika izteikti arī pārmetoši komentāri un apvainojumi, sakot, lai aizvācu fotoaparātu.

Šajā posmā veidojas konflikts – sabiedrība pieprasa aizvien jaunus attēlus, tā uzskata ka attēli tai pienākas, bet tajā pašā laikā katrs indivīds vēlas būt tas, kurš šo plūsmu kontrolē. Džons Bergers par jauno attēlu plūsmas fenomenu savā esejā „Redzes leņķi” (Ways of Seing) raksta šādi: „Mēs redzam attēlus tik regulāri, ka uzskatām tos par pašsaprotamiem. Lai gan mēs esam tie, kas iet gar bilžu plūsmu, rodas iespaids, ka bilžu plūsma ir tā, kas iet gar mums – bildes ir dinamiskas, bet mēs esam statiski.” [2. 7. lpp]

Redzot sevi kā stabilo elementu šķiet, ka stabilajam elementam ir spēja ietekmēt mainīgo, tomēr tā nebūt nav – apdomājot situāciju ir redzams, ka indivīds ir atkarīgs no attēlu plūsmas, nevis attēlu plūsma no indivīda. Būtībā neapmierinātajiem transporta pasažieriem atliek tikai samierināties ar to, ka viņi tiek fotografēti – brīdī, kad attēlu ir tik daudz un tos uzņemt ir tik viegli, pat ja tas nebūs žurnālistikas students, kas tos nofotografēs, tā būs skolniece, kas uzņēmusi neveiksmīgu selfiju – cilvēks attēlā iekļūs neatkarīgi no tā, vai to vēlēsies un vēlāk varēs tikai mēģināt tikt galā ar sekām, nevis novērst cēloņus.

Šis fenomens cieši saistīts ar vēlvienu – attēli ir kļuvuši tik izplatīti, ka to vērtība ir piesaistīta nevis kadra unikalitātei un kompozīcijas skaistumam, bet gan fotogrāfijas retumam – tajā pašā esejā Džons Bergers izsakās, ka „tās (fotogrāfijas) vērtība nebalstās tās saturā (vēstījumā), bet gan retumā un tajā, cik daudz naudas ar to var nopelnīt.” [2. 4. lpp] Tas ir tikpat redzams mediju vidē, cik mākslā – ja kadrs un sižets ir unikāls un nav publicēts nevienā medijā, visi mediji būs gatavi maksāt lielu naudu, lai iegūtu to savā īpašumā. Attiecīgi – ja kadrs būs gandrīz visu mediju īpašumā, diez vai atlikušie mediji būs gatavi ar to maksāt. Tas nozīmē, ka cilvēks, kam fotožurnālistika ir maizes darbs būs ieinteresēts nevis kvalitatīvākas un skaistākas fotogrāfijas radīšanā, bet gan centīsies atrast oriģinālu saturu un formai nepievērsīs tik lielu uzmanību. Tas nozīmē, ka fotogrāfiju pieejamības palielināšanās ir vienlaicīgi mazinājusi to kvalitāti.

Fotožurnālistikā svarīgāks par visu ir konteksts – attēls nav teksta piekabe, bet teksts ir attēla paskaidrojums. Un ja arī šobrīd attēlu uzņemt ir iespējams vienkāršāk nekā jebkad agrāk, lai uzņemtu tiešām labu attēlu ir nepieciešams tik pat daudz prasmju cik pirms piecdesmit un varbūt simt gadiem. Ir svarīgi spēt atšķirt profesionālu attēlu no amatiera kadra un objektīvi atainot situāciju. Uzskatu ka šī prasme un spēja atšķirt kas ir un kas nav fotožurnālistika ir tieši tas, kas Latvijas mediju vidē šobrīd trūkst.

1. Barthes R. A Barthes Reader. – pp. 194. – 210.
2. la Grange, A. Basic Critical Theory for Photographers. – pp. 1. – 261.
3. Sontag S. On Photography. – pp. 1. – 165.
4. Flusser V. Towards a Philosophy of Photography. pp. 1. – 94.
5. Tagg J. The Disciplinary Frame. pp. 1. – 355.

fotožurnālistika: stāstu metropoles (cilvēki sabiedriskajā transportā)

Rīgas satiksme mēnesī pārvadā ap 10 000 000 pasažieru – ja Rīgas satiksme būtu valsts, tajā dzīvotu piecreiz vairāk cilvēku, nekā šobrīd dzīvo Latvijā. Kas ir šie cilvēki?
Sabiedriskais transports ir saskarsmes punkts milzīgam daudzumam cilvēku, kas citādi nekad nesatiktos: tas ir sabiedrības spogulis, stāstu metropoles. Iekāpjot pārpildītā tramvajā cilvēks ir spiests atteikties no privātās telpas: privātais kļūst publisks. Kas slēpjas aiz īgnās sejas izteiksmes sievietei ar iepirkumu maisiņiem rokās? Kas bija tā frāze, kas nupat izraisīja smaidu pretimsēdošās meitenes sejā un ko domāja vīrietis, pēc gara klusuma brīža telefonā bilstot tikai “jā, protams” un noliekot klausuli?
Var jau būt, ka nauda ir tā, kas liek pasaulei griezties, bet ziņkārība ir ne mazāk spēcīgs, lai arī retāk piesaukts dzinulis. Arī mūs māca ziņkārība, kad ķērāmies klāt šim projektam: cik daudz mēs patiesībā zinām par vietu, kur pavadām tik daudz sava laika?
Fotokamera savā būtībā ir selektīva: tiek ievērots neikdienišķais, neordinārais, kas spilgti izlec uz pelēcības fona.
Ar savu fotoprojektu mēs nemērķējam uz neaizsniedzami augstiem plauktiem un kvalitatīvu fotožurnālistiku, mūsu galvenais mērķis bija apklusināt savu urdošo ziņkāri, ko arī veiksmīgi izdarījām.
Gandrīz mēneša laikā mēs divatā uzņēmām ap divsimt piecdesmit kadriem, no kurām galaprojekta prezentācijai un apstrādei atlasījām veiksmīgākās.