tehniski un kompozicionāli tas ir viens no maniem pēdējā laika draņķīgākajiem blendiem. bet viņš varēja izskatīties tikai tā. tur neko nevar darīt. par tējas krūzi un naksnīgām virtuves sarunām uz palodzes, segā. kaut kad.
blends nāk komplektā ar mathew & the atlas dziesmu “i followed fires”. starp lirikām un blendu nav tiešas saistības.
katru rudeni tie pārtiek no miglas. oktobros un novembros no rītiem, vakaros un lietainās pēcpusdienās tie klejoju pa ielām, dzīvojot miglā un nekad nezinot vai paši nav veidoti no miglas. tā ir neērta dzīve. tā ir savāda dzīve. katru rudeni es esmu miglas cilvēks.
pirmais miglas cilvēku blends izveidots 2010. gada 29. septembrī
otrais miglas cilvēku blends, pabeigts vakar, 2012. gada 17. novembrī. par miglas cilvēkiem. prozit. drukas kļūdu izliecieties nemanām.
jo tā nav grafika, tā ir emocija. par pazemojumiem, naidu, dusmām, nogurumu un nespēju.
nē, es viņu nemeklēju, bet viņa atnāca pati. nē, es arī nemēģināju būt laicīgs un izdomāt oriģinālu bloga ierakstu. tā vienkārši notika. tam vajadzēja būt parakstam par miglas cilvēkiem. bet tad atnāca viņu. es viņu vēl nepazīstu. zinu, ka viņu sauc merlina. zinu, ka viņa strādā striptīza klubā. zinu, ka viņa ir aseksuāla. zinu, ka viņai riebjas asiņainā mērija un ka viņa dievina martini. viņa smēķē garās dāmu cigaretes tās ienīstot. viņa pārtiek no ironijas un sarkasma, ir pārslimojusi bulīmiju, dzīvo čikāgā un ir caurkritusi modele, kurai izmestai uz ielas neatlika nekas cits, kā strādāt nakts klubā. zinu, ka viņa spēj dzīvot tikai naktīs, zinu, ka viņa draudzējas ar transvestītiem un ka dažkār lietainās naktīs, kad ir pavisam smagi viņa mēdz iesēsties pirmajā vilcienā, kas pienāk stacijā un braukt līdz galam, skatoties pa logu ritošajās lietus lāsēs. zinu, ka tādos brīžos viņa vienmēr lasa krimiķus. viņa necieš šerloku holmsu, bet mīl visus agatas kristi romānus. viņa nekad dzīvē nav iemīlējusies, bet ir nogalinājusi. viņa ienīst pavasari, viņu skumdina rudens. viņa mīl ziemu. viņa mīl slapdraņķi un reiz aizbēga no mājām. viņa necieš košas krāsas un ienīst savu skaistumu. reiz viņa mēģināja strādāt zivju fabrikā, bet turienietes viņu nepieņēma. viņas skatījās uz to kā uz citplanētieti: īgnas sievietes pāri četrdesmit ar trim vai četriem bērniem mājās, sirmiem matiem, apvēlušās un lielām krūtīm viņas pusdienu pārtraukumos smēķēja fabrikas pagalmā sastājušās bariņā un vēroja viņu neizpratnes pilniem, apsūdzošiem skatieniem. tajos bija skaudība, dusmas un naids par visu, kas viņai dots, bet viņām jau sen nozaudēts dzīves ceļa asajos pagriezienos.
reiz viņa mēģināja izdarīt pašnāvību iedzerot miega zāles, bet viņai tas neizdevās. viņu izglāba draudzene. viņa mīl hičkoku un visas amerikas piecdesmito līdz astoņdesmito gadu filmas. viņa apzinās, ka ir staigājoša klišeja, ka viņas zeķubiksēs izplīsušie caurumi jau sen ir par lielu, lai tos neievērotu tantiņa konditorejā, pie kuras viņa ik rītu pērk divas magoņu bulciņas, bet viņai vienalga.
un to visu es uzzināju tikko, pirms pieliku pirkstus pie klaviatūras, tā visa vēl nebija. bet vņa tik ļoti ir. tik sasodīti, ka tas gandrīz sāp.
merlina.
melns uz balta 